Mīlestība - atbilde uz cilvēka eksistences jautajumu

Mīlestība - atbilde uz cilvēka eksistences jautājumu

Jebkurai mīlestības teorijai jāsākas ar teoriju par cilvēku, par cilvēka eksistenci. Vērojot mīlestību vai, precīzāk, mīlestības ek­vivalentu dzīvniekos, redzam, ka to pieķersanās ir galvenokārt daļa no viņu instinktu kopuma; cilvēkā darbojas tikai atliekas no sī instinktu kopuma. Cilvēka eksistencē būtisks ir fakts, ka viņs ir izaudzis no dzīvnieku valsts, no instinktīvās piemēro­sanās, ka viņs ir pāraudzis dabu. Lai gan viņs nekad to nepamet un ir daļa no tās, tomēr, reiz atrauts no dabas, vairs nespēj tajā atgriezties, kad ir izdzīts no paradīzes - vienreizēja cilvēka un dabas vienotības stāvokļa. Ķerubs ar liesmojosu zobenu aizsķēr­sos ceļu, ja viņs mēģinās atgriezties. Cilvēks drīkst iet tikai uz prieksu, attīstot savu prātu, rodot jaunu, cilvēcisku harmoniju pirmcilvēciskās harmonijas vietā, kas ir neglābjami zaudēta.

Kad cilvēks piedzimst, runājot gan par cilvēci kopumā, gan par indivīdu, viņs tiek izmests no stāvokļa, kas līdz sim bijis kon­krēts, tikpat konkrēts kā instinkti, nekonkrētā, nenoteiktā un at­vērtā stāvoklī. Noteiktība pastāv vienīgi attiecībā uz pagātni - un uz nākotni, kamēr runājam par nāvi.

Cilvēks ir apdāvināts ar prātu; viņs ir dzīvība, kas sevi apzi­nās; viņs apzinās sevi, savu līdzcilvēku, savu pagātni un savas

nākotnes iespējas. Sī sevis ka atsevisķas realitātes apzināsanās, sava īsā mūza, tā fakta apzināsanās, ka bez pasa gribas ir piedzi­mis un pret pasa gribu nomirs, ka nomirs pirms tiem, ko mīl, vai arī tie pirms viņa, savas vientulības un atsķirtības, savas bezspē­cības apzināsanās dabas un sabiedrības spēku prieksā, tas viss padara viņa vienpatno nosķirto eksistenci par neizturamu cie­tumu. Viņs sajuktu prātā, ja nespētu atbrīvot sevi no sī cietuma un pasniegt roku, vienā vai otrā veidā savienojoties ar cilvēkiem, ar ārpasauli.

Atsķirtības pārdzīvojums izraisa satraukumu, tas patiesi ir visu satraukumu cēlonis. Būt atsķirtam nozīmē būt norobezo­tam, bez jebkādām iespējām izmantot cilvēciskās spējas. Tātad būt atsķirtam nozīmē būt bezpalīdzīgam, nespējīgam aktīvi uz­tvert pasauli - lietas un cilvēkus; tas nozīmē, ka pasaule manī var ielauzties, un es nespēsu r 242y2411c eaģēt. Tātad atsķirtība ir spēcīgs satraukuma avots. Bez tam tā rada kauna un vainas apziņu. Sis atsķirtības izraisītais vainas un kauna pārdzīvojums aprakstīts Bībeles stāstā par Ādamu un Ievu. Pēc tam kad Ādams un Ieva bija nobaudījusi no "laba un ļauna atziņas koka", kad viņi bija atļāvusies neklausīt (nav labā un ļaunā, ja nav brīvības neklau­sīt), kad viņi bija kļuvusi par cilvēkiem, emancipējoties no sākotnējās dzīvieciskās harmonijas ar dabu, t.i., pēc tam kad tie piedzima kā cilvēciskas būtnes, - tie ieraudzīja, "ka viņi bija kaili - un viņi nokaunējās". Vai mums būtu jāpieņem, ka tik sens un vienkārss mīts pauz deviņpadsmitā gadsimta pasaules uzskata klīrīgo tikumību un ka svarīgākais moments, kas sajā stāstā jāatklāj, ir kauns par to, ka viņu dzimumorgāni ir neaiz-klāti? Diez vai tas tā ir, un, uztverot so stāstu viktoriāņu garā, mēs pazaudējām galveno domu, kura, sķiet, ir sāda: pēc tam kad vīrietis un sieviete ir apzinājusies katrs sevi un viens otru, viņi apzinās savu atsķirtību un savu dzimumu atsķirību. Bet, apzinoties savu atsķirtību, viņi paliek svesinieki, jo viņi vēl nav

iemācījusies mīlēt viens otru (to pierada arī fakts, ka Ādams aiz­stāvējās, uzveļot vainu Ievai, nevis aizstāvēja viņu). Cilvēka at­sķirtības apziņa bez atkalapvienosanās mīlestībā - ir kauna avots. Vienlaikus tas ir vainas sajūtas un nemiera avots.

Tātad cilvēka dziļākā nepieciesamība ir nepieciesamība pār­varēt savu atsķirtību, iznākt no savas vientulības cietuma. Pil­nīga neizdosanās sasniegt so mērķi nozīmē ārprātu, jo galējas izolācijas paniku var pārvarēt vienīgi ar tādu radikālu norobe­zosanos no ārpasaules, ka atsķirtības jūtas izzūd, - jo ir izzu­dusi ārpasaule, no kuras cilvēks ir atsķirts.

Visu laikmetu un kultūru cilvēkam ir jāatbild uz vienu un to pasu jautājumu - jautājumu, kā pārvarēt atsķirtību, kā panākt vienotību, kā pārsniegt katra pasa individuālo dzīvi un gūt izlīdzinājumu ar ārējo pasauli? Viens un tas pats jautājums ir svarīgs gan pirmatnējam alu cilvēkam, gan klejotājcilsu ganam, kas rūpējas par saviem ganāmpulkiem, gan Ēģiptes zemniekam un Feniķijas tirgotājam, Romas kareivim un viduslaiku mūkam, Japānas samurajam, mūsdienu klerkam un rūpnīcas strād­niekam. Jautājums ir viens un tas pats, jo tam ir viens pirm­sākums: cilvēka stāvoklis, cilvēka eksistences apstākļi. Atbildes var būt dazādas. Atbilde uz jautājumu var izpausties kā dzīvnieku pielūgsme, cilvēciska ziedosanās vai militāra uzvara, aizrausanās ar greznību vai askētiska atsacīsanās, apsēstība darbā vai radosa māksla, mīlestība uz Dievu vai mīlestība uz Cilvēku. Lai gan atbilzu var būt daudz - to hronika ir cilvēces vēsture -, to skaits tomēr nav bezgalīgs. Tiesi otrādi, līdzko jūs ignorēsiet nelielās atsķirības, kas attiecas vairāk uz perifēriju, mazāk uz centru, jūs atklāsiet, ka pastāv tikai ierobezots atbilzu skaits, ko cilvēks ir sniedzis un varēja sniegt tikai tajās dazādajās kultūrās, kurās viņs ir dzīvojis. Reliģijas un filozofijas vēsture ir so atbilzu, to dazādības, kā arī to ierobezotā skaita vēsture.

Atbildes zināma mēra ir atkarīgas no tas individualitātes pakāpes, kuru indivīds ir sasniedzis. Bērnā sī Es-ība ir attīstīju­sies pavisam vāji - viņs vēl jūtas vienots ar māti, viņam nav atsķirtības jūtu tikmēr, kamēr māte ir klāt. Viņa vientulības sa­jūtu dziedē mātes tuvība, viņas krūtis, āda. Vienīgi tiktāl, ciktāl bērnā ir attīstījusies atsķirtības un individualitātes sajūta, ar mātes fizisko klātbūtni vien vairs nepietiek, un rodas nepiecie­samība pārvarēt so atsķirtību citādos veidos.

Līdzīgi arī cilvēce savā bērnības stadijā vēl jutās vienota ar dabu. Zeme, dzīvnieki, augi vēl aizvien bija cilvēka pasaule. Cilvēks sevi identificēja ar dzīvniekiem, tas izpaudās, pielūdzot totēma dzīvnieku vai dzīvnieku-dievu, pielūdzot un valkājot dzīvnieku maskas. Taču, jo vairāk cilvēce atbrīvojās no sīm pir­matnējām saitēm, atsķīra sevi no dabas, jo intensīvāka kļuva nepieciesamība meklēt jaunus ceļus, kā pārvarēt atsķirtību.

Viens ceļs, kā sasniegt so mērķi, atrodams visu veidu orģiju stāvokļos. Tas var būt pasiedvesmas rezultātā sasniegts transa stāvoklis, pat ar narkotisko vielu palīdzību. Daudzi pirmatnējo cilsu rituāli ir spilgts piemērs sāda veida risinājumam. Eksaltē­tajā pārejas stāvoklī ārējā pasaule izzūd, un līdz ar to pazūd arī atsķirtības sajūta. Tā kā sie rituāli notiek kolektīvi, nāk klāt pār­dzīvojums, kas rodas, saplūstot ar grupu, un tas vēl efektīvāk iedarbojas uz minēto sajūtu. Seksuālais pārdzīvojums ir ciesi saistīts un biezi vien pat saplūst ar so orģiju norisi. Seksuālais orgasms spēj izraisīt tādu stāvokli, kas līdzīgs transa stāvoklim vai tam, kas rodas narkotiku lietosanas rezultātā. Grupveida seksuālo orģiju rituāls bija viens no daudzajiem pirmatnējo cilsu rituāliem. Sķiet, ka pēc sāda orģijās gūta pārdzīvojuma cilvēks kādu laiku spēj dzīvot ar minimālām vientulības ciesanām. Sat­raukuma spriegums lēnām aug un pēc tam atkal tiek noņemts ar sādu pasu rituālu.

Kamēr sie kopīgie orģiju rituāli notiek cilts ietvaros, tie

nerada satraukuma vai vainas apziņu. Rīkoties sādi ir pareizi un pat tikumīgi, jo tā dara visi, to atzīst un pieprasa dziednieki jeb priesteri; tātad nav iemesla kaunēties vai just vainu. Pavisam ci­tādi ir tad, kad so pasu risinājumu izvēlas tādas kultūras indi­vīds, kurai sie sabiedriskie ieradumi jau ir aiz muguras. Kultūrā, kurai nav raksturīgas minētās orģijas, indivīds izvēlas tādas formas kā alkoholisms un aizrausanās ar narkotiskajām vielām. Sādi indivīdi atsķirībā no tiem, kas piedalās sabiedrības noteiktā modeļa risinājumā, jūt vainas apziņu un nozēlu. Censoties paglābties no vientulības ar alkohola vai narkotiku palīdzību, viņi, izzūdot eiforijai, jūtas vēl vientulīgāki un tādējādi meklē patvērumu tajā aizvien biezāk un intensīvāk. Nedaudz atsķirī­gāks ir seksuālo orģiju risinājums; zināmā mērā tas ir dabisks un normāls vientulības pārvarēsanas veids un daļējs atrisinājums atsķirtības problēmai. Taču daudzos indivīdos, kuri netiek vaļā no vientulības sajūtas citādā veidā, seksuālā orgasma meklējumi sāk līdzināties alkoholismam un narkomānijai. Bezcerīgs kļūst mēģinājums paglābties no vientulības radītā nemiera, un rezultātā atsķirtības sajūta aizvien pieaug, jo dzimumakts bez mīlestības nekad nemazina bezdibeni divu cilvēku starpā, ja nu vienīgi uz mirkli.

Visām orģijveidīgajām vienotības formām ir trīs raksturīgas īpatnības: tās ir spēcīgas, pat nevaldāmas; tās pārņem cilvēku pilnīgi - gan viņa prātu, gan ķermeni; tās ir pārejosas un perio­diskas. Gluzi pretējais sakāms par to vienotības formu, kuru cilvēks daudz biezāk izvēlas kā atrisinājumu gan pagātnē, gan tagadnē: savienosanās, kuras pamatā ir pakļausanās zināmai gru­pai, tās paradumiem, tradīcijām un ticējumiem. Te mēs atkal novērojam ievērojamu attīstību.

Pirmatnējā sabiedrībā sī grupa ir neliela, tajā ietilpst cilvēki, kurus vieno kopīgas asinis un kopīga zeme. Attīstoties kultūrai, sī grupa aug; tā jau veido polisi, lielu valsti, baznīcas kopienu.

Pat nabadzīgs romietis jutas lepns, ja varēja teikt: Civis romānus sum!* Roma un impērija bija viņa ģimene, viņa mājas, viņa pa­saule. Arī mūsdienu Rietumu sabiedrībā prieksroka, pārvarot vientulību, tiek dota kopībai ar zināmu grupu. Tā ir savienība, kurā lielā mērā izzūd indivīda Es, un tās mērķis ir - piederēt ļauzu pulkam. Ja es esmu līdzīgs visiem pārējiem, ja man nav jūtu vai domu, kas ļautu man būt atsķirīgam, ja es pieskaņojos attiecīgās grupas modelim tradīcijās, apģērbā, idejās, es esmu glābts; glābts no baismīgās vientulības pieredzes. Diktatoriska­jās sistēmās tiek lietoti draudi un terors, lai panāktu so pa­kļausanos; demokrātijas valstīs - ierosinājumi un propaganda. Starp abām minētajām sistēmām pastāv kāda patiesām liela atsķirība. Demokrātiskās sistēmas valstīs ir iespējama nepakļau­sanās, un faktiski tā nekādā ziņā neizzūd pavisam; totalitārisma valstīs var cerēt vienīgi uz daziem negaidītiem varoņiem un mocekļiem, kuri atsakās pakļauties. Tomēr, par spīti sai atsķirī­bai, demokrātiskajās sabiedrībās vērojams ārkārtīgi augsts pa­kļausanās līmenis. Iemesls slēpjas faktā, ka ir jābūt atbildei uz vienotības meklējumiem, un, ja nav cita vai labāka ceļa, tad vie­notība, kuru nosaka bara pakļausanās princips, kļūst valdosā. Jūs tikai tad spēsiet saprast tās milzīgās bailes būt citādam, bailes būt tikai dazus soļus tālāk no bara, ja sapratīsiet dziļo ne­pieciesamību nebūt atsķirtam. Dazreiz sīs nepakļausanās bailes tiek racionāli izskaidrotas kā bailes no reālām briesmām, kas nepakļāvīgo varētu apdraudēt. Taču patiesībā cilvēki grib pa­kļauties daudz lielākā mērā, nekā viņi ir spiesti to darīt, vismaz Rietumu demokrātiskajās valstīs.

Lielākā daļa cilvēku pat neapzinās savu nepieciesamību pa­kļauties, viņi dzīvo ilūzijās, ka seko savām idejām un tieksmēm, ka viņi ir individuālisti, kas ir nonākusi pie saviem uzskatiem

* Esmu Romas pilsonis. {Latīņu vai.) 26

savas domāsanas rezultāta - un ka tā ir tikai sagadīsanās, ka sis idejas ir tādas pasas kā vairākumam. Vispārējā vienprātība ir pierādījums "viņu" ideju pareizībai. Tā kā vēl pastāv nepiecie­samība pēc zināmas individualitātes, sī nepieciesamība tiek ap­mierināta ar mazsvarīgāko atsķirību apliecinātājiem; iniciāli uz somas vai dzempera, bankas kasiera reklāmas izkārtne, piede­rība Republikāņu un nevis Demokrātu partijai, Elkiem*, nevis kādai citai organizācijai kļūst par individuālo atsķirību izpaus­mēm. Reklāmas sauklis "tas ir citāds" demonstrē so patētisko nepieciesamību pēc atsķirības, kamēr patiesībā tādas vairs tik­pat kā nav.

Sī augosā tendence izskaust visu atsķirīgo ir ciesi saistīta ar vienlīdzības jēdzienu un tās pieredzi, jo tā attīstās visprogresī­vākajās industriālajās sabiedrībās. Reliģiskajā kontekstā vienlī­dzība nozīmē to, ka mēs visi esam Dieva bērni, ka mēs visi esam viena un tā pati cilvēciski dievisķā matērija, ka mēs visi esam viens vesels. Tā nozīmē arī to, ka jāciena atsķirības, kas pastāv katrā no mums, ka katrs no mums ir vienlaikus vienreizēja reali­tāte, Visums sevī, lai gan mēs patiesām esam viens vesels. Sāda pārliecība par indivīda vienreizību pausta, piemēram, Talmuda apgalvojumā: "Ja kāds ir izglābis vienu dzīvi, ir tā, it kā viņs būtu izglābis veselu pasauli; ja kāds ir izpostījis vienu dzīvi, ir tā, it kā viņs būsu izpostījis veselu pasauli." Vienlīdzība kā nosacījums indivīda attīstībai - tādā nozīmē so jēdzienu saprata arī Rietumu apgaismības filozofija. Tas nozīmēja (to visskaidrāk formulējis Kants), ka neviens cilvēks nedrīkst būt līdzeklis otra cilvēka mērķu sasniegsanai. Ka visi cilvēki ir vien­līdzīgi, jo viņi ir mērķi un tikai mērķi, bet nekad ne līdzekļi cits citam. Sekojot apgaismības idejām, dazādu skolu sociālisma

* ELKS - zēlsirdības, labdarības un patriotisma organizācija Amerikā, dibināta 1868. gadā.

domātāji skaidroja vienlīdzību ka ekspluatācijas iespēju - iespēju cilvēkam izmantot cilvēku - likvidēsanu, neraugoties uz to, vai sī izmantosana bija nezēlīga vai "humāna".

Mūsdienu kapitālistiskajā pasaulē vienlīdzības jēdziens ir ieguvis citādu nozīmi. Ar vienlīdzību saprot robotu, t. i., in­dividualitāti zaudējusu cilvēku, vienlīdzību. Vienlīdzība sodien nozīmē nevis "vienreizīgumu", bet "vienādību". Tā ir abstrakciju vienādība, cilvēku, kas dara vienu un to pasu darbu, kuriem ir vienādas izpriecas, kas lasa vienādus laikrakstus, kuriem ir vie­nādas jūtas un idejas, so cilvēku vienādība. Sajā aspektā uz da­ziem sasniegumiem, kas parasti tiek vērtēti kā mūsu progresa pazīmes, piemēram, sieviesu vienlīdzība, mums jāprot lūkoties arī ar zināmu skepsi. Neapsaubāmi, ka es neiebilstu pret sie­viesu vienlīdzību; taču sīs uz vienlīdzību vērstās tendences pozitīvie aspekti nedrīkst mūs maldināt. Tā ir tikai atsķirību izlīdzinosā procesa viena puse. Vienlīdzība tiek pirkta par sādu cenu: sievietes ir vienlīdzīgas tāpēc, ka viņas vairs nav citādas. Apgaismības filozofijas teorija - l'ame n'a pas de sexe (dvēselei nav dzimuma) - kļuvusi par vispārēju praksi. Dzimumu pola­ritāte izzūd, un līdz ar to izzūd arī erotiskā mīlestība, kas balstās uz so polaritāti. Vīriesi un sievietes kā pretējie dzimumi kļūst vienādi, nevis vienlīdzīgi. Mūsdienu sabiedrība slavina so neindi-vidualizēto vienlīdzību, jo tai vajadzīgi cilvēkveidīgie atomi, visi vienādi, lai liktu tiem vienmērīgi, bez berzes darboties vie­notā sistēmā; tie visi paklausītu vienām un tām pasām pavēlēm, tomēr katrs atsevisķi būtu pārliecināts, ka seko pats savām vēl­mēm. Tāpat kā mūsdienu masveida razosanā nepieciesama mas­veida standartizācija, tā sabiedriskais process pieprasa cilvēka standartizāciju, un so standartizāciju dēvē par "vienlīdzību".

Vienotība, ko sniedz pakļausanās, nav spēcīga un varmā­cīga; tā ir rāma, ieraduma diktēta, un tiesi sī iemesla dēļ biezi vien ir nepietiekama, lai nomierinātu vientulības satraukumu.

Alkoholisma, narkotiku ļaunprātīgas lietosanas, seksuālas var­mācības un pasnāvību augstais procents mūsdienu Rietumu sabiedrībā ir bara pakļausanās neveiksmes simptoms. Bez tam sis risinājums attiecināms galvenokārt uz prātu, nevis ķermeni, tāpēc arī no sī viedokļa tas zaudē salīdzinājumā ar risinājumiem orģiju veidā. Bara pakļausanās risinājumam ir tikai viens prieks­rocība: tas ir ilgstoss, nevis spazmveidīgs. Indivīds tiek ievadīts pakļausanās sistēmā trīs četru gadu vecumā, lai pēc tam vairs nekad nepazaudētu kontaktu ar baru. Pat viņa bēres, ceremo­nija, kuru viņs uztver kā savu pēdējo lielāko sabiedrisko noti­kumu, noris stingrā saskaņā ar plānu.

Pakļausanās forma, kā viens no veidiem, lai atbrīvotos no atsķirtības nemiera, ietver vēl vienu mūsdienu dzīves faktoru: darba un izpriecu rutīnu. Cilvēks kļūst par skrūvīti "no devi­ņiem līdz pieciem", viņs ir daļa no darbaspēka, birokrātiskā klerku un direktoru spēka. Viņam tikpat kā nav iniciatīvas, viņa uzdevumus nosaka darba organizācija; pat starp tiem, kas atro­das uz kāpņu augsējā un apaksējā pakāpiena, atsķirības nav lie­las. Viņi veic uzdevumus, ko noteikusi visas organizācijas struk­tūra - noteiktā ātrumā un noteiktā veidā. Tiek noteiktas pat sa­jūtas: mundrums, pacietība, uzticamība, mērķtiecība un spējas ar visiem saprasties. Izpriecas arī tiek nonivelētas, varbūt vie­nīgi ne tik radikāli. Grāmatas izvēlas lasītava, filmas - kinote­ātru un teātru īpasnieki, viņi maksā par reklāmu. Arī viss pārē­jais ir vienveidīgs: svētdienās brauciens automasīnā, televīzijas pārraide, kārsu partija vai saviesīgi vakari. No dzimsanas līdz nāvei, no pirmdienas līdz pirmdienai, no rīta līdz vakaram - visa darbība ir rutinizēta. Kā lai cilvēks, kas noķerts sajos rutīnas tīklos, neaizmirst, ka viņs ir cilvēks, vienreizējs indivīds, kuram dāvāta sī vienīgā iespēja dzīvot, ar cerībām un vilsanos, ar bēdām un bailēm, ar ilgām pēc mīlas un bailēm no nekā, no vientulības?

Tresais ceļs, ka panākt vienotību, ir radoss darbs, vienalga, vai tas ir mākslinieka vai amatnieka darbs. Jebkurā radosa darba gadījumā radosais cilvēks saplūst ar to materiālu, kas pārstāv pasauli ārpus viņa. Vai galdnieks taisa galdu, vai zeltkalis dārg­lietu, vai zemnieks audzē savu labību, vai gleznotājs glezno, visos radosā darba veidos strādātājs un viņa darba objekts kļūst par vienu veselu, cilvēks radīsanas procesā savienojas ar pa­sauli. Minētais tomēr attiecas uz razīgu darbu, uz darbu, kuru es plānoju, daru, kur es redzu sava darba rezultātu. Mūsdienu ierēdņa, konveijera strādnieka darba procesā maz kas ir palicis pāri no sīs darba vienojosās īpasības. Strādnieks kļūst par ma­sīnas vai birokrātiskās organizācijas piedēkli. Viņs vairs nav viņs - rezultātā vienīgā iespējamā vienotība ir pakļausanās.

Vienotība, ko sniedz radoss darbs, nepastāv cilvēku savstar­pējās attiecībās; vienotība, kas gūstama ar orģiju palīdzību, ir pārejosa; vienotība, ko dod pakļausanās, ir tikai pseidovieno-tība. No teiktā izriet, ka tās ir tikai daļējas atbildes uz eksistences jautājumu. Pilna atbilde gūstama, sasniedzot cilvēku savstar­pēju vienotību, savstarpēju saplūsanu mīlestībā.

Sī tieksanās uz savstarpēju vienotību ir cilvēka visspēcīgākā vēlēsanās. Tā ir visbūtiskākā kaislība, tas ir spēks, kas satur kopā cilvēku rasi, klanu, ģimeni, sabiedrību. Ja tā nerealizējas, vē­rojams neprāts vai sabrukums - pasa vai citu sabrukums. Bez mīlestības cilvēce nespētu pastāvēt nevienu dienu. Bet, ja dēvē­jam cilvēku savstarpējo vienotību par "mīlestību", mēs nokļūs­tam nopietnās grūtībās. Saplūsanu var panākt dazādos veidos - un sī saplūsana ir tikpat svarīga kā tas, kas ir kopējs mīlestības dazādajiem paveidiem. Vai so dazādību arī var saukt par mīles­tību? Vai varbūt mums jāpataupa "mīlestības" vārds tikai tam īpasajam vienotības veidam, kas bijis pazīstams kā ideāla vēr­tība visās lielajās humānajās reliģijās un filozofiskajās sistēmās pēdējos četros gadu tūkstosos Rietumu un Austrumu vēsturē?

Ņemot vēra visas semantiskas grūtības, atbilde var būt tikai nosacīta. Svarīgi, ka mēs zinām, par kādu vienotību domājam, runājot par mīlestību. Vai mēs runājam par mīlestību kā par no­briedusu atbildi uz eksistences jautājumu, vai arī mēs runājam par tām nenobriedusajām mīlestības formām, kuras sauc par simbiozo vienotību? Turpmākajās lappusēs es runāsu par mīles­tību vienīgi tās pirmajā nozīmē. Es sāksu pārrunas par "mīles­tību" ar pēdējo.

Simbiozās vienotības bioloģiskais modelis ir attiecības starp māti grūtnieci un augli. Viņi ir divi un tomēr viens. Viņi dzīvo "kopā" (symbiosis), viņi ir nepieciesami viens otram. Auglis ir daļa no mātes, saņem no viņas visu nepieciesamo; māte ir viņa pasaule; māte baro, sargā, taču tas iedvesmo arī pasas mātes pasauli. Psihiski simbiozajā vienotībā abi ķermeņi ir neatkarīgi, tomēr psiholoģiski pastāv viena veida pieķersanās.

Simbiozās vienotības pasīvā forma ir padevība vai, lietojot klīnisko terminoloģiju, mazohisms. Mazohistiskais cilvēks glāb­jas no neciesamās izolācijas un atsķirtības sajūtas, kļūstot par neatņemamu otra cilvēka sastāvdaļu, kas to vada, virza, aiz­sargā; kas ir viņa dzīve un skābeklis. Sī cilvēka, kuram pakļaujas otrs cilvēks, vara ir uzpūsta neatkarīgi no tā, vai viņs ir cilvēks vai Dievs; viņs ir viss, es neesmu nekas, ja neņem vērā to, ka esmu daļa no viņa. Es esmu daļa no dizenības, varenības, no­teiktības. Mazohistiskajam cilvēkam nekas nav jāizlemj, ne ar ko nav jāriskē; viņs nekad nav viens - taču viņs nav arī neatkarīgs; viņam nav veseluma; viņs nav vēl pilnīgi piedzimis. Reliģiskā kontekstā pielūgsmes objektu dēvē par elku; laicīgajā kontekstā mazohistisko mīlestības attiecību elka pielūgsmes mehānisms ir tāds pats. Mazohistiskās attiecības var tikt sakausētas ar fiziskām, seksuālām vēlmēm; sajā gadījumā pakļausanās pro­cesā jau piedalās ne vien prāts, bet arī viss cilvēka augums. Pastāv mazohistiska pakļausanās liktenim, slimībai, ritmiskai

mūzikai, transa stāvoklim, ko izraisa narkotisko vielu lietosana vai hipnoze, - visos sajos gadījumos cilvēks atsakās no sava ve­seluma, padara sevi par instrumentu kādam vai kaut kam ārpus sevis, viņam nav jārisina dzīvosanas jautājums ar radosa darba palīdzību.

Simbiozās saplūsanas aktīvā forma ir uzkundzēsanās vai, lietojot psiholoģijas terminu saistībā ar mazohismu, sadisms. Sa­distisks cilvēks vēlas paglābties no savas vientulības un ieslodzī­juma sajūtas, padarot otru cilvēku par daļu no sevis. Viņs uzpū­sas un vairo savu vērtību, uzsūcot otru cilvēku, kas viņu dievina.

Sadistisks cilvēks ir tikpat atkarīgs no pakļautā cilvēka, cik pēdējais no pirmā; viņi nespēj dzīvot viens bez otra. Vienīgā at­sķirība ir tā, ka sadistisks cilvēks izrīko, izmanto, aizvaino, pa­zemo, bet mazohistisks cilvēks tiek izrīkots, izmantots, aizvai­nots, pazemots. Reāli tā ir liela atsķirība. Dziļākā emocionālā nozīmē atsķirīgā ir mazāk nekā kopīgā: saplūsana bez integrē­sanās. Ja jūs to saprotat, tad nebrīnīsieties, atklājot, ka cilvēks izturas gan kā sadists, gan kā mazohists - parasti attiecībā pret dazādiem objektiem. Hitlera attieksme bija sadistiska galveno­kārt pret cilvēkiem, bet mazohistiska - pret likteni, vēsturi, da­bas "augstāko varu". Viņa gals - pasnāvība vispārējā postā - it tikpat raksturīga kā viņa sapnis par veiksmi - absolūtu kun­dzību.

Pretstatā simbiozajai vienotībai nobriedusi mīlestība ir mīlestība ar nosacījumu, ka tiek saglabāts cilvēka veselums, cilvēka individualitāte. Mīlestība ir aktīvs spēks cilvēkā; spēks, kas izlau­zas cauri sienām, kuras sķir cilvēku no pārējiem līdzcilvēkiem, spēks, kas vieno viņu ar pārējiem; mīlestība liek cilvēkam pār­varēt izolācijas un atsķirtības sajūtas, tomēr tā ļauj viņam būt pasam, saglabāt savu veselumu. Mīlestībā vērojams paradokss, kad divas būtnes kļūst par vienu - un tomēr paliek divas.

Ja mēs sakām, ka mīlestība ir aktivitāte, mēs sadūrāmies ar

grūtībām, kas slēpjas vārda "aktivitāte" neskaidrajā nozīme. Ar "aktivitāti" sī vārda mūsdienu nozīmē parasti saprot rīcību, kas patērētās enerģijas rezultātā rada izmaiņas pastāvosajā situācijā, tādējādi cilvēks tiek uzskatīts par aktīvu, ja viņs nodarbojas ar biznesu, studē medicīnu, strādā pie konveijera, taisa galdu vai nodarbojas ar sportu. Visām sīm aktivitātēm kopīgs ir tas, ka tās tiek virzītas uz ārēju mērķu sasniegsanu. Netiek ņemts vērā akti­vitātes vadmotīvs. Ņemsim par piemēru cilvēku, kuru nemitīgi dzen pie darba dziļa nedrosības un vientulības sajūta; vai citu cilvēku, kuru dzen godkāre vai naudas kāre. Visos sajos gadīju­mos cilvēks ir kādas kaislības vergs, un viņa aktivitāte patiesībā ir "pasivitāte", jo viņs tiek dzīts; viņs ir cietējs, nevis "darītājs". No otras puses, cilvēku, kas bez kāda noteikta mērķa vai nolūka sēz un domā, vienīgi lai izjustu sevi un savu vienotību ar pasauli, uzskata par "pasīvu", jo viņs neko "nedara". Patiesībā sī kon­centrētās meditācijas attieksme ir augstākā iespējamā aktivitāte, dvēseles aktivitāte, kas iespējama vienīgi ieksējas brīvības un neatkarības gadījumā. Aktivitātes mūsdienu jēdziens attiecas uz enerģijas izmantosanu ārējo mērķu sasniegsanai; otrs aktivitātes jēdziens attiecas uz cilvēkam piemītosajām spējām neatkarīgi no tā, vai tiek veiktas kādas ārējas izmaiņas. Pēdējo aktivitātes jēdzienu visskaidrāk formulējis Spinoza. Viņs iedala darbosanos aktīvajā un pasīvajā, "rīcībās" un "kaislībās". Aktīvas darbosa­nās gadījumā cilvēks ir brīvs, viņs ir savas darbosanās noteicējs; pasīvās darbosanās gadījumā cilvēks tiek vadīts, un vadmotīvu mērķis viņam pasam nav zināms. Tādējādi Spinoza nonāk pie apgalvojuma, ka tikums un spēks ir viens un tas pats. Skaudība, greizsirdība, godkāre, jebkura veida alkatība ir kaislības; mīlestība ir rīcība, cilvēka spēka izpausme, kas iespējama tikai brīvības apstākļos un nekad nepastāv piespiedu apstākļos. Mīlestība ir aktivitāte, nevis pasīva darbosanās; tā ir "pieda­līsanās", nevis "aizrausanās". Vispārina takā veidā mīlestības

aktīvo dabu var raksturot ar apgalvojumu, ka mīla pirmām kār­tām dod, nevis ņem.

Ko nozīmē dot? Lai cik vienkārsa sķiet atbilde uz so jautā­jumu, patiesībā tajā ir daudz neskaidra un sarezģīta. Visbiezāk sastopamais pārpratums ir tāds, ka dosanu saprot ar kaut kā "atdosanu", atņemsanu, ziedosanu. Cilvēks, kas sava rakstura attīstībā nav ticis tālāk par saņemsanas, izmantosanas vai rau­sanas līmeni, dosanas aktu pārdzīvo sādā veidā. Tirgotāja rak­sturs grib dot, taču kaut ko vēlas saņemt pretim; dot un nesaņemt pretim viņa izpratnē nozīmē tikt piekrāptam. Cilvēki, kuri pa lielākai daļai ir orientēti uz neradoso jomu, uztver dosanu kā ceļu uz nabadzību. Tāpēc vairākums sī tipa indivīdu atsakās dot. Dazi dosanu pārvērs par upurēsanās tikumu. Viņi domā, ka tiesi tāpēc ir jādod, ka dot ir sāpīgi; dosanas tikums viņu uztverē meklējams pasā ziedosanas fakta atzīsanā. Viņu­prāt, pieņēmums, ka labāk ir dot nekā saņemt, nozīmē to, ka la­bāk ir paciest zaudējumus nekā baudīt prieku.

Radosa rakstura uztverē dosanai ir absolūti cita nozīme. Dosana ir spēju augstākā izpausme. Pasā dosanas aktā es pār­dzīvoju savu spēku, savu bagātību, savu varenību. Sis pastipri­nātās vitalitātes un spēka pārdzīvojums piepilda mani ar prieku. Es jūtos pāri malām plūstoss, dodoss, dzīvs un tātad prieka pilns.* Dosana ir daudz priecīgāka par ņemsanu nevis tāpēc, ka tā nozīmē kaut ko pazaudēt, bet tāpēc, ka dosanas procesā iz­pauzas mans dzīvīgums.

Nav grūti noteikt sī principa esamību, lietojot to dazādās specifiskās parādībās. Viselementārākais piemērs atrodams dzimumattiecību jomā. Vīriesa dzimumfunkcijas kulminācija izpauzas dosanas aktā; vīrietis dod sevi, savu dzimumorgānu sievietei. Orgasma brīdī viņs dod viņai savu sēklu, viņs nevar to

* Salīdziniet ar Spinozas formulēto prieka definīciju. 34

nedot, ja ir spējīgs. Ja viņs nespēj dot, tad viņs ir impotents. Sie­vietei sis process ir tāds pats, vienīgi zināmā mērā sarezģītāks. Arī viņa sevi dod; viņa atver vārtus uz savu sievisķo centru; viņa dod saņemot. Ja viņa nav spējīga uz so dosanas aktu, ja viņa spēj vienīgi ņemt, tad viņa ir frigida. Caur viņu dosanas akts atkārtojas vēlreiz, ne vairs mīlētājas, bet mātes lomā. Viņa dod sevi augosajam bērnam, viņa dod sim bērnam savu pienu, viņa dod sava ķermeņa siltumu. Nedodot viņai sāpētu.

Materiālo vērtību pasaulē dosana nozīmē būt bagātam. Bagāts nav tas, kam daudz ir, bet tas, kas daudz dod. Krājējs, kurs ir ārkārtīgi satraucies, kad kaut kas jāzaudē, no psiholoģijas vie­dokļa ir nabags - trūcīgs cilvēks, neraugoties uz to daudzumu, kas viņam pieder. Bagāts ir ikviens, kas spēj no sevis dot. Viņs jūtas kā tāds, kas spēj no sevis dāvāt citiem. Tikai tas, kam atņemts pēdējais, eksistencei nepieciesamais, nespēs priecāties, dāvājot materiālas vērtības. Taču ikdienas pieredze rāda, ka tas, ko cilvēks uzskata par minimālām vajadzībām, ir atkarīgs tikpat daudz no viņa rakstura, cik no viņa rīcībā esosā īpasuma. Visiem zināms, ka nabags dod labprātīgāk nekā bagāts. Neraugoties uz to, nabadzība, kas pārsniegusi zināmu robezu, var liegt dosanas iespējas un kļūt pazemojosa ne tikai tiesi izraisīto ciesanu dēļ, bet arī tāpēc, ka tā atņem nabagam dosanas prieku.

Vissvarīgākā dosanas joma tomēr nav materiālo vērtību joma, tā meklējama konkrēti cilvēciskajā laukā. Ko viens cilvēks dod otram? Viņs dod no sevis to vērtīgāko, kas viņam ir, viņs dod no savas dzīves. Tas nav katrā ziņā jāsaprot tā, ka viņs ziedo savu dzīvi otram, bet ka viņs dod no sevis visu dzīvo: viņs dāvā no sava prieka, savas ieinteresētības, sapratnes, zināsanām, hu­mora, skumjām - visām izteiksmēm un izpausmēm, kas viņā dzīvo. Sādi dodot no savas dzīves, viņs bagātina otru cilvēku, viņs vairo tā dzīvības sajūtu. Viņs nedod tāpēc, lai saņemtu pretim; dosana pati par sevi ir izsmalcināts prieks. Bet dodot

viņs nevar neatdzīvināt kaut ko otra cilvēka, un sis atdzīvinātais atgriezas pie viņa; patiesi dodot, viņs nevar nesaņemt to, kas viņam tiek atdots. Dot nozīmē padarīt arī otru cilvēku par devēju, un tie abi priecājas par to, ko atdzīvinājusi. Dosanas procesā kaut kas piedzimst, un abi sajā procesā iesaistītie cilvēki ir pateicīgi par to dzīvi, kas dzimusi viņu abu priekam. Runājot konkrēti par mīlestību, tas nozīmē: mīlestība ir spēks, kas rada spēku; impotence ir nespēja izraisīt mīlestību. So domu skaisti izteicis Markss. "Uzlūkojiet cilvēku kā cilvēku," viņs rakstīja, "un viņa attiecības ar pasauli kā cilvēciskas attiecības, un jūs iegūsiet mīlestību vienīgi pret mīlestību, uzticību pret uzticību utt. Ja jūs vēlaties baudīt mākslu, jums jābūt mākslinieciski izglītotam cilvēkam; ja jūs vēlaties iespaidot citus cilvēkus, jums jābūt tādam cilvēkam, kuram piemīt patiesas spējas stimulējosi un veicinosi ietekmēt citus cilvēkus. It visām jūsu attiecībām ar dabu un cilvēku jābūt jūsu reālās, individuālās dzīves konkrētai izpausmei attiecībā pret jūsu gribas objektu. Ja jūs mīlat, neiz­raisot pretmīlu, tas ir, ja jūsu mīlestība kā tāda nerada mīlestību, ja jūs kā mīloss cilvēks, kā dzīves izteiksmes līdzeklis nepārvērsat pats sevi par mīlamu cilvēku, tad jūsu mīlestība ir impotenta, tā ir neveiksme."* Taču ne jau mīlestībā vien dot nozīmē saņemt. Skolotāju māca viņa studenti, aktieri rosina publika, psiho­analītiķi ārstē viņa pacients - ar noteikumu, ka tie neizturas viens pret otru kā pret objektiem, bet viņu savstarpējās attiecī­bas ir neviltotas un radosas.

Diez vai ir nepieciesams uzsvērt, ka mīlestība kā dosanas spēja ir atkarīga no cilvēka rakstura attīstības līmeņa. Tā izvirza prieksnoteikumu, ka svarīgi ir sasniegt radosu orientāciju; sādi orientēts cilvēks ir pārvarējis atkarību, narcistisko visvarenību,

* Marx Kari. Nationalōkonomie un Philosophie. - Die Friihschrif-ten. - Stuttgart, 1953. - S. 300.

tieksmi izmantot citus vai krāt, un ir iemantojis ticību pats savām cilvēciskajām spējām, drosmi paļauties uz sīm spējām savu mērķu sasniegsanā. Tiktāl, ciktāl sīs īpasības trūkst, viņs baidās sevi dot - tātad mīlēt.

Bez dosanas elementa aktīvais mīlestības raksturs ir acīm redzams tajā, ka visiem mīlestības veidiem piemīt zināmi pa­matelementi. Tie ir rūpes, atbildība, cieņa un zināsanas.

Tas, ka mīlestībai raksturīgas rūpes, visuzskatāmāk vēro­jams mātes mīlestībā pret bērnu. Viņas mīlestība nepārliecinātu ar savu patiesumu, ja mēs redzētu, ka viņa nerūpējas par savu bērnu, ka viņa aizmirst to pabarot, novannot, sniegt tam fizisku komfortu; bet viņas mīlestība mūs ietekmēs, vērojot, kā viņa rūpējas par bērnu. Tas pats sakāms arī par mīlestību uz dzīvnie­kiem vai ziediem. Ja sieviete ir teikusi, ka viņa mīl puķes, bet mēs redzam, ka viņa tās aizmirst apliet, mēs neticēsim viņas puķu "mīlestībai". Mīlestība ir aktīva interese par dzīvi un mūsu mīlestības objekta lolosana. Kur trūkst sīs aktīvās intereses, tur nav mīlestības. Sis mīlestības elements ir skaisti aprakstīts Jona grāmatā. Dievs liek Jonam doties uz Nīnivi brīdināt tās iedzīvo­tājus, ka viņi tiks sodīti, ja nelabosies. Jons aizbēg no savas misijas, jo viņam bail, ka Nīnives ļaudis nozēlos savus grēkus un ka Dievs viņiem piedos. Viņs ir cilvēks ar spēcīgu kārtības un likumības apziņu, taču bez mīlestības. Mēģinot bēgt, viņs nonāk vaļa vēderā, kas simbolizē izolācijas un apcietinājuma stāvokli, kādā viņu novedis mīlestības un solidaritātes trūkums. Dievs viņu izglābj, un Jons dodas uz Nīnivi. Viņs lūdzas tās iedzī­votājiem, kā licis Dievs, un notiek tas, no kā viņs ir baidījies. Nīnives ļaudis nozēlo savus grēkus, viņi labojas, un Dievs viņiem piedod un nolemj so pilsētu neiznīcināt. Jons ir ārkārtīgi dusmīgs un vīlies; viņs ir gaidījis "tiesu", nevis zēlastību. Beidzot viņs rod mierinājumu kāda koka ēnā, kuram Dievs licis izaugt, lai pasargātu Jonu no saules. Taču, kad Dievs liek kokam

nokalst, Jons ir sarūgtināts un dusmīgi pārmet Dievam. Dievs atbild: "Tu esi jutis zēlumu pret ķirbi, kura dēļ tu neesi pakusti­nājis ne pirksta un kuram tu neesi licis augt; kurs izauga vienas nakts laikā un nokalta vienas nakts laikā. Un vai man nevaja­dzēja zēlot Nīnivi, to lielo pilsētu, ar vairāk nekā sesreiz divdes­mit tūkstosiem ļauzu, kas savu labo roku nespēj atsķirt no krei­sās; un kur tad vēl daudzie lopiņi?" Dieva atbilde Jonam jāsaprot simboliski. Dievs skaidro Jonam, ka mīlestības būtība ir "strādāt kaut kā labā" un "kaut ko audzēt", ka mīlestība un darbs ir nedalāmi. Cilvēks mīl to, kā labā viņs strādā, un cilvēks strādā tā labā, ko viņs mīl.

Rūpes un interese ietver sevī vēl vienu mīlestības aspektu - atbildību. Ar atbildību biezi vien saprot norādi uz pienākumu, uz kaut ko, kas uzspiests no ārienes. Taču atbildība tās īstenajā nozīmē ir absolūti labprātīgs akts; tā ir mana atbilde uz otra cilvēka paustām vai nepaustām vajadzībām. Būt "atbildīgam" nozīmē būt spējīgam un būt gatavam "atbildēt". Jons neizjūta at­bildību pret Nīnives iedzīvotājiem. Viņs, tāpat kā Kains, varēja pavaicāt: "Vai es esmu sava brāļa sargs?" Mīloss cilvēks ir atbil­dīgs. Viņa brāļa dzīve nav tikai brāļa darīsana vien, tā ir arī viņa darīsana. Viņs jūtas atbildīgs par saviem līdzcilvēkiem tāpat, kā viņs jūtas atbildīgs par sevi. Mātes un bērna piemērā sī atbildība attiecas galvenokārt uz rūpēm par fiziska rakstura vajadzību apmierināsanu. Runājot par divu pieauguso mīlestību, tiek do­māts galvenokārt par otra cilvēka garīgajām vajadzībām.

Atbildība varētu ātri vien deģenerēties kundzībā un aiz-bildnieciskumā, ja nepastāvētu tresais mīlestības elements - cieņa. Cieņa nav bailes vai bijība; sis vārds saskaņā ar tā sakni (respicere - uzlūkot) apzīmē spēju redzēt cilvēku tādu, kāds viņs ir, apzināties viņa vienreizējo individualitāti. Cieņa nozīmē rūpes par to, lai otrs cilvēks veidotos un atraisītos tāds, kāds viņs ir. Tātad cieņa ietver sevī ekspluatācijas trūkumu. Es gribu,

lai manis mīlētais cilvēks aug un atraisās sevis pasa dēļ, tā, ka viņs to vēlas, nevis tāpēc, lai kalpotu man. Ja es mīlu otru cil­vēku, es jūtos vienots ar viņu, taču ar tādu, kāds viņs ir, nevis ar tādu, kādu es viņu vēlos kā sev noderīgu objektu. Skaidrs, ka cieņa ir iespējama vienīgi tad, ja es esmu panācis neatkarību; ja es varu stāvēt un staigāt bez kruķu palīdzības, bez uzkundzēsanās un otra cilvēka izmantosanas. Cieņa pastāv tikai uz brīvības pa­matiem: l'amour est l'enfant de la liberte* kā teikts kādā vecā franču dziesmā; mīla ir brīvības bērns, kundzības - nekad.

Nav iespējams cienīt cilvēku, viņu nepazīstot; rūpes un at­bildība būtu aklas, ja to pamatā nebūtu zināsanu. Zināsanas būtu veltīgas, ja tās nevadītu interese. Pastāv daudzi zināsanu slāņi; tās zināsanas, kas pieder pie mīlas aspektiem, neuzkavējas virspusē, bet iedziļinās būtībā. Tas ir iespējams vienīgi tad, ja es varu pārvarēt interesi par sevi un palūkoties uz otru cilvēku ar viņa pasa acīm. Es, piemēram, zinu, ka cilvēks ir dusmīgs, pat ja viņs to atklāti neizrāda; bet es viņu varu izzināt vēl dziļāk; es zinu, ka viņs ir norūpējies un satraukts; ka viņs jūtas vientuļs, ka viņs jūtas vainīgs. Es zinu, ka viņa dusmas ir tikai kaut kā dzi­ļāka izpausme, un es redzu viņu kā norūpējusos un apjukusu cilvēku, tas ir, kā cilvēku, kas drīzāk cies, nevis dusmojas.

Zināsanām ir vēl viens un daudz fundamentālāks sakars ar mīlestības jautājumu. Pamatvajadzība - savienoties ar otru cilvēku, lai atbrīvotos no atsķirtības cietuma, - ir ciesi saistīta ar vēl kādu izteikti cilvēcisku vēlēsanos izzināt "cilvēka noslē­pumu". Kamēr dzīve ir brīnums un noslēpums tīri bioloģiskā aspektā, cilvēks savā cilvēcībā ir neizdibināms noslēpums pats sev - un saviem līdzcilvēkiem. Mēs pazīstam sevi, un tomēr nepazīstam, lai kā mēs pūlētos. Mēs pazīstam savu līdzcilvēku un tomēr nepazīstam, jo mēs neesam lietas, un mūsu līdzcilvēks

* Mīla ir brīvības bērns. (Franču vai.)

arī nav lieta. Jo tālāk mēs gremdējamies savas būtības vai kāda cita cilvēka būtības dziļumos, jo tālāk aizslīd mūsu zināsanu mērķis. Mēs tomēr nespējam atvairīt vēlēsanos gremdēties cilvēka dvēseles noslēpumā, visdziļākajā kodolā, kas ir "viņs".

Ir kāds veids, neprātīgs veids, kā uzzināt so noslēpumu: tā ir absolūta vara pār otru cilvēku; vara, kas liek viņam darīt, ko mēs vēlamies, just, ko mēs vēlamies, domāt, ko mēs vēlamies; kas pārvērs viņu lietā, mūsu lietā, mūsu īpasumā. Sādu izziņas centienu pēdējā pakāpe ir sadisma galējības, vēlēsanās un spējas likt cilvēkam ciest; spīdzināt viņu; piespiest viņu atklāt savu noslēpumu ciesanās. Sajās alkās iedziļināties cilvēka noslē­pumā, viņa un tātad arī pasiem savējā, meklējams nezēlības un iznīcināsanas kāres dziļuma un intensitātes galvenais iemesls. Ļoti kodolīgi so domu paudis īzaks Babels. Viņs citē kādu savu paziņu, Krievijas pilsoņu kara virsnieku, kurs, tikko kā nospār­dījis līdz nāvei savu bijuso saimnieku, saka: "Ar sausanu - es teiksu tā - ar sausanu no zeļļa var tikai tikt vaļā... Ar sausanu jūs nekad netiksiet pie savas dvēseles, kur tā ir un kāda tā izskatās. Bet es sevi nezēloju, es esmu vairākas reizes bradājis pa ienaidnieku ilgāk par stundu. Redzi, es gribu zināt, kas tā dzīve tāda ir, kāda ir tā mūsu dzīve." Bērnos so ceļu uz zināsanām mēs biezi redzam pavisam atklāti. Bērns izjauc, salauz kādu lietu, lai to izzinātu; vai arī tas "izjauc" dzīvnieku; nezēlīgi no­rauj taurenim spārnus, lai uzzinātu, kas tas ir, lai izspiestu tā no­slēpumu. Pati nezēlība tiek motivēta ar kaut ko dziļāku - ar vēlēsanos izzināt lietu un dzīves noslēpumu.

Otrs ceļs uz "noslēpuma" atklāsanu ir mīlestība. Mīlestība ir aktīva iedziļināsanās otrā cilvēkā, un manu vēlēsanos uzzi­nāt remdē vienotība. Savienosanās aktā es apzinos tevi, sevi, visus - un es nezinu neko. Es apzinos visa dzīvā noslēpumu tajā vienīgajā veidā, kādā cilvēks ir spējīgs apzināties - pārdzī­vojot vienotību -, un tās nav zināsanas, ko mēs gūstam no sa-

vam pārdomām. Sadisma motivācija ir velēsanas uzzināt noslēpumu, taču es palieku tikpat nezinoss kā ieprieks. Es esmu norāvis otrai būtnei vienu locekli pēc otra, taču viss, ko esmu panācis, ir viņa iznīcināsana. Mīlestība ir vienīgais ceļs uz zinā­sanu, kas caur savienosanās aktu sniedz atbildi uz manu jau­tājumu. Mīlas aktā sevi dodot, gremdējoties otrā cilvēkā, es at­rodu sevi, es atklāju sevi, es atklāju mūs abus, es atklāju cilvēku.

Ilgas pēc sevis apzināsanās, pēc sava laikabiedra apzināsa­nās pauz Delfu orākula moto: "Pazīsti pats sevi." Tas ir visas psiholoģijas virzītājspēks. Bet, tā kā pastāv vēlēsanās uzzināt par cilvēku visu, uzzināt viņa visdziļāko noslēpumu, tad so vēlēsanos nekad nevar piepildīt ar parasto zināsanu palīdzību, ar zināsanām, ko dod domāsana. Pat ja mēs zinātu par sevi tūkstoskārt vairāk, mēs nekad nesasniegtu būtību. Mēs aizvien vēl paliktu mīkla pasi sev, tāpat kā mūsu līdzcilvēki mums būtu mīkla. Vienīgais ceļs uz pilnīgām zināsanām meklējams mīlestī­bas aktā: sis akts sniedzas tālāk par domu, tas sniedzas tālāk par vārdiem. Tas ir drosmīgs lēciens vienotības pārdzīvojumā. To­mēr zināsanas, ko mēs rodam domājot, tas ir, psiholoģiska rak­stura zināsanas, ir nepieciesams nosacījums, lai gūtu pilnīgu atziņu, ko mēs rodam mīlestības aktā. Man objektīvi jāiepazīst otrs cilvēks un pasam sevi, lai spētu saskatīt viņa īsto būtību vai, pareizāk, lai pārvarētu ilūzijas, nesaprātīgi greizo attēlu, kādu es uztveru. Vienīgi tad, ja es objektīvi pazīstu cilvēku, es spēju iepazīt viņu tā dziļākajā būtībā mīlestības aktā.*

Cilvēka izzināsanas jautājums ir analogs Dieva izzināsanas

* Minētais apgalvojums netiesi norada uz psiholoģijas lomu mūsdienu Rietumu kultūrā. Lai gan lielā psiholoģijas popularitāte neapsaubāmi liecina par ieinteresētību cilvēku izzināsanā, tā atklāj arī tik būtisko mīlestības trūkumu sodienas cilvēku attiecībās. Psiholoģijas zināsanas tādējādi kļūst par aizstājēju pilnīgai atziņai mīlestības aktā tā vietā, lai būtu tikai solis uz pēdējo.

jautājumam reliģija. Tradicionālajā Rietumu teoloģija Dievu mēģina izzināt, domājot, runājot par Dievu. Tiek uzskatīts, ka iespējams izzināt Dievu savās domās. Misticismā, kas ir mo-noteisma loģisks turpinājums (vēlāk es to centīsos pierādīt), tiek atmesti centieni izzināt Dievu ar domāsanas palīdzību, un tos aizvieto vienotības pārdzīvojums ar Dievu, sajā pārdzī­vojumā vairs nav vietas, nav arī vajadzības pēc zināsanām par Dievu.

Savienosanās ar cilvēku jeb, runājot, reliģijas valodā, ar Dievu nekādā ziņā nav iracionāla. Tiesi otrādi, kā uzsvēris Al­berts Sveicers, tās ir racionālisma sekas, tā pārdrosākās un radi­kālākās sekas. Tās balstās uz mūsu zināsanām par būtisko, nevis uz nejauso vai mazsvarīgo mūsu zināsanās. Tā ir apziņa, ka mēs nekad "neapjēgsim" cilvēka un Visuma noslēpumu, bet ka pār mums tomēr nāk apgaismība mīlestības aktā. Psiholoģijai kā zinātnei eksistē robezas, un, tāpat kā teoloģijas loģiskās sekas ir misticisms, tā psiholoģijas gala rezultāts ir mīlestība.

Rūpes, atbildība, cieņa un zināsanas ir savstarpēji saistītas. Tas ir izturēsanās sindroms, kas vērojams nobriedusā cilvēkā, tas ir, tādā cilvēkā, kas radosi attīsta savas spējas, kas grib, lai vi­ņam piederētu tas, kā dēļ viņs ir strādājis, kas ir atmetis narcis-tiskos viszinības un visvarenības sapņus, kas ir iemantojis pa­zemību, pamatotu uz ieksējo spēku, ko spēj dot vienīgi patiess, radoss darbs.

Tiktāl esmu runājis par mīlestību kā glābiņu no cilvēku at­sķirtības, kā piepildījumu ilgām pēc vienotības. Bet pāri uni­versāli pastāvosajai vienotības nepieciesamībai paceļas specifis­kāka, bioloģiskāka nepieciesamība: ilgas pēc vīrisķā un sievisķā pretstatu vienotības. Sī polarizācijas ideja vispārsteidzosāk pausta mītā par to, ka sākotnēji vīrietis un sieviete bijusi viens vesels, ka sis veselais sadalīts uz pusēm un ka kops tā brīza katrs vīrietis meklē savu pazaudēto sievisķo pusi, lai atkal ar to

savienotos. (Ieprieks aprakstīta ideja par dzimumu sākotnējo vienotību atrodama arī Bībeles leģendā par Ievu, kura taisīta no Ādama ribas, lai gan sajā stāstā patriarhālo tradīciju garā sie­viete uzlūkota kā sekundāra attiecībā pret vīrieti.) Mīta nozīme ir pietiekami skaidra. Dzimumu pretnostatījums liek cilvēkam meklēt vienotību īpasā veidā, saplūstot ar pretējo dzimumu. Vīrisķo un sievisķo principu polaritāte katrā vīrietī un sievietē pastāv arī ieksēji. Kā no fizioloģiskā viedokļa katrā vīrietī un sievietē ir pretējā dzimuma hormoni, tā arī no psiholoģiskā viedokļa viņi ir divdzimumu būtnes. Viņi nes sevī ņemsanas un piesātināsanas principu. Vīrietis - un sieviete - rod veselumu sevī vienīgi vīrisķā un sievisķā pretstatu vienībā. Sie pretstati ir visa radosā pamats.

Uz vīrisķā un sievisķā pretnostatījumu pamatojas arī cil­vēku savstarpējās radosās attiecības. Tas ir acīm redzams tajā bioloģiskajā faktā, ka spermas un olsūnu savienosanās ir nosa­cījums bērna dzimsanai. Tīri psihiskajā jomā vērojams tas pats; mīlestībā starp vīrieti un sievieti tie abi atdzimst. (Homosek­suālās novirzes gadījumā so pretstatu vienību gūt neizdodas, un tāpēc homoseksuālists cies nekad nepārvaramas vientulības sāpes, sajā neveiksmē viņs tomēr dalās ar vidusmēra heterosek-suālistu, kurs nav spējīgs mīlēt.)

Tas pats vīrisķā un sievisķā pretnostatījums pastāv dabā; ne vien acīm redzamajā dzīvnieku un augu iedalījumā, bet arī divu pamatfunkciju, ņemsanas un dosanas, pretnostatījumā. So domu skaisti aprakstījis lielais musulmaņu dzejnieks Rūmī.

Nekad, patiesi, mīlnieks nemeklē, ja viņu nemeklē tā mīļotā. Kad mīlas zibens iespēris sajā sirdī, zini, ka mīla ir arī tajā sirdī. Kad Dieva mīlestība aug tavā sirdī, nav ne mazāko saubu, ka Dievs tevi mīl. Nav aplausu, ja ir tikai viena plauksta.

Dievisķa Gudrība ir liktenis, un tā lēmums bija - mums jātop

par mīlētājiem.

Kā bija ieprieks nolikts, katrai pasaules daļiņai pārī ir otra daļiņa.

Kā stāsta gudrajie, Debess ir vīrietis, un Zeme - sieviete: Zeme

lolo to, kam Debess ļauj izlīt.

Kad Zemei trūkst siltuma, Debess to sūta; kad viņa zaudējusi

savu svaigumu un valgmi, Debess to atjauno.

Debess vienmēr kaut kur steidzas, kā vīrs, kas meklē ēdienu sievai;

Un Zeme ir aizņemta ar saviem mājas darbiem: viņa ir klāt visās

radībās un zīda visus, ko radījusi;

Uzlūkojiet Zemi un Debesi kā apveltītus ar saprātu, jo viņi veic

saprātīgu būtņu darbu.

Ja sie divi nebauda prieku viens no otra, kāpēc tad viņi vijas viens

gar otru kā divi iemīlējusies?

Kā gan bez Zemes ziedētu puķe un koks? Kāds gan tad labums no

Debess dāvātā ūdens un siltuma?

Kā Dievs iedves vēlēsanos vīrietī un sievietē ar tādu nolūku, lai

viņu savienosanās saglabātu pasauli,

Tā katrā esamības daļiņā viņs ir iesvēlis ilgas pēc otras daļiņas.

Diena un Nakts ārēji ir ienaidnieces; taču abas kalpo vienam mērķim,

Tās abas mīl viena otru, lai pilnveidotu savu kopīgo darbu,

Bez Nakts Cilvēka daba neko neieņemtu, tātad nebūtu nekā, ko tērēt

Dienā.

Sī vīrisķā un sievisķā pretnostatījuma problēma liek mums aplūkot tālāk jautājumu par mīlestību un seksu. Es jau piemi­nēju Freida kļūdu, ka viņs saskata mīlestībā tikai un vienīgi sek­suālā instinkta izpausmi - vai sublimātu -, nevis atzīst, ka seksuālā tieksme ir viena no mīlestības un vienotības nepiecie­samības izpausmēm. Taču Freids kļūdās vēl dziļāk. Saskaņā ar savu fizioloģisko materiālismu viņs uzskata, ka dzimum-instinkts ir ķermenī ķīmiski izraisīta sprieguma rezultāts, kas ir

sāpīgs un kam nepieciesams atvieglojums. Dzimumtieksmes mērķis ir atbrīvoties no sī sāpīgā sprieguma. Seksuālais apmierinājums rodams, panākot so atbrīvosanas. Sis uzskats ir derīgs, kamēr dzimumtieksme darbojas pēc tā pasa principa kā izsalkums vai slāpes, kad oriģināls tiek nepietiekami barots. Sajā nozīmē dzimumtieksme ir kasķis, seksuālais apmierinā­jums - kasķa izārstēsana. Faktiski, pieņemot sādu dzimum­tieksmju skaidrojumu, masturbāciju varētu uzskatīt par ideālu seksuālā apmierinājuma veidu. Paradoksāli, ka Freids ignorē dzimumtieksmju psihobioloģisko aspektu, vīrisķā un sievisķā pretnostatījumu un vēlēsanos so pretnostatījumu pārvarēt caur savienosanos. So dīvaino kļūdu, iespējams, veicināja Freida ārkārtīgais patriarhālisms, kas noveda viņu pie uzskatiem, ka dzimumtieksme savā būtībā ir vīrisķa, un tādējādi lika viņam ignorēt īpaso sievisķo seksualitāti. So domu viņs aprakstīja savos "Trīs apcerējumos seksa teorijā", apgalvojot, ka seksu­alitāte parasti ir "vīrisķas dabas" neatkarīgi no tā, vai sī seksu­alitāte izpauzas vīrietī vai sievietē. Sī pati doma racionālā formā izskaidrota Freida teorijā, ka mazs zēns uztver sievieti kā kastrētu vīrieti un ka viņa pati meklē dazāda veida kompen­sāciju so vīrisķo dzimumorgānu zaudējumam. Sieviete tomēr nav kastrēts vīrietis, un tās seksualitātei ir specifiski sievisķa, nevis "vīrisķa" daba.

Pretējo dzimumu seksuālo tieksmi ar nepieciesamību atbrī­voties no sprieguma var izskaidrot tikai daļēji; tā ir galvenokārt vajadzība pēc vienotības ar pretējo dzimumu. Faktiski erotiskā interese nekādā ziņā neizpauzas tikai dzimumtieksmē. Vīrisķība un sievisķība vērojama kā raksturā, tā dzimumattiecībās. Par vīris­ķīgu var saukt raksturu, kuram piemīt tādas īpasības kā prāta asums, vadītspēja, aktivitāte, disciplīna un drosme; sievisķīgam raksturam piemīt radosa uztveres spēja, sargāsanas tieksme,

reālisms, izturība, matisķība. (Vienmēr jāpatur prata, ka katra indivīdā ir sakausētas abu veidu īpasības, tomēr pārsvarā tās, kuras attiecas uz "viņa" vai "viņas" dzimumu.) Ja vīrisķīgās rak­stura īpasības vīrietī ir vājinātas sakarā ar to, ka emocionāli viņs ir palicis bērna attīstības līmenī, viņs ļoti biezi centīsies kom­pensēt so trūkumu, ārkārtīgi uzsverot savu vīrisķo lomu dzi­mumattiecībās. Rezultātā rodas donzuāns, kuram nepieciesams pierādīt savu vīriesa drosmi seksa jomā, jo viņs nav pārliecināts par savu vīrisķību kā rakstura īpasību vispār. Kad vīrisķības paralīze ir vēl spēcīgāka, sadisms (spēka lietosana) kļūst par galveno - izkropļotu - vīrisķības aizvietotāju. Ja pavājināta vai perversa ir sievietes seksualitāte, tā pārvērsas mazohismā vai pastiprinātā īpasnieciskumā.

Freidu kritizēja par to, ka viņs pārvērtējis seksa nozīmi. Uz so kritiku biezi vien pamudina vēlēsanās nodalīt no Freida sistēmas elementu, kas izraisījis kritisku attieksmi un naidī­gumu tradicionāli domājosos cilvēkos. Freids precīzi uztvēra so iemeslu un tiesi sī iemesla dēļ cīnījās pret katru mēģinājumu izmainīt viņa seksa teoriju. Patiesi, tajos laikos Freida teorijai bija izaicinoss un revolucionārs raksturs. Bet, kas bija patiesība ap 1900. gadu, vairs nav patiesība piecdesmit gadus vēlāk. Seksa loma ir tik ļoti mainījusies, ka Freida teorijas vairs nesokē Rietumu sīkburzuāzisko sabiedrību, un tas jau ir donkihotisks radikālisms, ja ortodoksālie analītiķi vēl aizvien uzskata, ka, aizstāvot Freida seksuālo teoriju, viņi ir drosmīgi un radikāli. Faktiski tā ir konformistu psihoanalīze, kas necensas aplūkot tādus psiholoģiskas dabas jautājumus, kuri novestu pie laicīgās sabiedrības kritikas.

Es kritizēju Freida teoriju nevis tāpēc, ka viņs pārvērtē seksa nozīmi, bet gan tāpēc, ka viņs nav spējis saprast seksu pietie-

kāmi dziļi. Viņs spēra pirmo soli, lai atklātu, kāda nozīme ir cilvēku kaislībām; saskaņā ar saviem filozofiskajiem pieņēmu­miem viņs tās skaidroja no fizioloģijas viedokļa. Psihoanalīzes turpmākajā attīstībā Freida koncepciju nepieciesams uzlabot un padziļināt, pārnesot Freida skaidrojumu no fizioloģiskās uz bioloģisko un eksistenciālo dimensiju.*

* Freids pats vēlāk spēra pirmo soli sajā virziena sava koncepcija par dzīves un nāves instinktiem. Viņa koncepcija par dzīves instinktu (eros) kā par sintēzes un apvienosanas principu atrodas uz pilnīgi atsķirīga līmeņa salīdzinājumā ar viņa seksualitātes koncepciju. Bet, neraugoties uz faktu, ka dzīves un nāves instinktu teoriju pieņēma ortodoksālie analītiķi, sī atzīsana nenoveda pie seksualitātes koncepcijas fundamentālas pārvērtēsanas, jo īpasi attiecībā uz klīniskiem eksperimentiem.