Mūsdienu garīgā krize un psihoanalīzes loma
Sākot
risināt grāmatas tēmu, mums ir svarīgi izprast garīgo
krīzi,
ko sajā izsķirīgajā vēsturiskajā laikmetā
pārdzīvo Rietumu cil-
vēks, un psihoanalīzes funkciju sās krīzes
apstākļos.
Sk.
Junga ievadu D.T. Sudzuki grāmatai Zen Budhism (London,
1949) un franču psihiatra Benuā grāmatu par dzenbudismu The
Supreme
Doctrine (New York, 1955). Karena Horneja mūza pēdējos gados
ļoti
interesējās par dzenbudismu. Psihoanalītiķu interesi par
dzenbudismu
apliecina ari konference Kuernavakā, Meksikā. Japānā ir
vērojama liela
interese par attiecībām starp psihoterapiju un dzenbudismu. Sk. Kodzi
Sato rakstu Psychotherapeutic Implications of Zen zurnālā Psychologia,
An International Journal of Psychology in the Orient Vol. No. 4), kā arī citus rakstus par so
tēmu.
Psihoanalīze un dzenbudisms
Lai gan vairums
Rietumos dzīvojoso cilvēku nebūt nejutās ta,
it kā dzīvotu kultūras krīzes periodā (acīmredzot
nekad nevienā
radikālas krīzes situācijā lielākā daļa
cilvēku nav apzinājusies tās
pastāvēsanu), tomēr daudzi kritiski novērotāji ir
vienisprātis par
sās krīzes eksistenci un pazīmēm. Tā ir tikusi
raksturota kā
"malaise", "ennui", "mal due siēcle",
dzīves panīkums, kā cil-
vēka automatizācija un atsvesinātība no sevis pasa, no
saviem līdz-
cilvēkiem un dabas.' Cilvēks ir gājis pa racionālisma
ceļu, līdz
ir nonācis punktā, kur racionālisms pārtop
pilnīgā iracionālismā.
Sākot ar Dekartu, cilvēks ir arvien vairāk nosķīris domu
no emo-
cijas." Valda uzskats, ka racionāla ir vienīgi doma, bet emocija
tiek vērtēta kā savā būtībā iracionāla.
Persona jeb Es ir reducēta
uz intelektu, kas konstituē patību un kura uzdevums ir
pārvaldīt
mani tāpat kā pārvaldīt dabu. Intelekta kontroles
pār dabu rea-
lizēsana un arvien jaunu un jaunu lietu razosana ir kļuvusi par
dzīves svarīgāko mērķi. Sajā procesā
cilvēks ir sevi pārveidojis
par lietu, dzīve ir tapusi pakļauta īpasumam,
"piederēt" ir sācis
dominēt pār "būt". Rietumu kultūras
pamatlicēji - gan senie grieķi,
gan senebreji - par savas dzīves mērķi uzskatīja cilvēka
pilnvei-
dosanu, turpretī modernais cilvēks rūpējas par lietu
uzlabosanu,
par to, kā pilnveidot zināsanas par lietu izgatavosanu. Rietumu
cilvēka stāvokli raksturo sizoīda nespēja
pārdzīvot emocijas, un
tomēr viņs izjūt bailes, depresiju un izmisumu. Vārdos
viņs
joprojām atzīst, ka viņa mērķis ir laime,
individuālisms, iniciatīva,
taču patiesībā viņam nav nekāda mērķa.
Pavaicājiet viņam, kāpēc
viņs dzīvo, kāds ir visu viņa pūliņu
mērķis, un viņs nezinās,
Sk. Kirkegora,
Marksa un Nīčes, ka ari eksistencialisma filosofu
un Lūisa Mamforda, Paula Tilliha, Ēriha Kālera, Deivida
Rīsmena un
citu autoru darbus.
Ēn'hs Fromms
ko atbildēt.
Dazi varbūt teiks, ka dzīvo ģimenei, citi teiks, ka dzīvo,
lai "priecātos" vai lai pelnītu naudu, taču
patiesībā neviens no
viņiem nezina, kāpēc dzīvo, viņiem nav cita
mērķa kā vien vēlme
bēgt no nedrosības un vientulības.'
Tā ir
taisnība, ka baznīcas apmeklē tik daudz ļauzu kā nekad
agrāk, reliģiska satura grāmatas kļūst par
bestselleriem un cilvēki
arvien vairāk runā par Dievu. Tomēr sāda nodarbosanās
ar reliģiju
tikai maskē dziļi materiālistisku un nereliģiozu attieksmi
un ir
jāizprot kā ideoloģiska reakcija - kuras iemesls ir
nedrosība un
konformisms - uz deviņpadsmitā gadsimta kultūras tendenci, ko
Nīče raksturoja ar savu slaveno frāzi "Dievs ir
miris".6 īsteni
reliģiska attieksme vairs nepastāv.
Atsacīsanās
no teistiskām idejām deviņpadsmitajā gadsimtā -
raugoties no viena skatpunkta - bija patiesi ievērojams sasniegums.
Cilvēks spēra izsķirīgu soli pretī objektīvismam.
Zeme pārstāja būt
Visuma centrs, un cilvēks zaudēja savu Dieva nolemto lomu būt
par visas dzīvās radības kungu un pavēlnieku. Ar
jaunās objek-
tivitātes mērauklu izvērtējot cilvēka slēptos
motīvus, Freids secināja,
ka ticība visvarenam, visu zinosam Dievam sakņojas cilvēka
eksis-
tences bezpalīdzībā un viņa centienos pārvarēt so
bezpalīdzību,
izmantojot ticību gādīgiem vecākiem, kurus reprezentē
Dievs
debesīs. Freids uzskatīja, ka cilvēku glābt spēj
vienīgi viņs pats;
izcilu skolotāju mācības, vecāku, draugu vai
mīļoto mīlosā gādība
var viņam palīdzēt, taču tikai kā pamudinājums
pieņemt eksistences
izaicinājumu un atsaukties uz to ar visu savu spēku un sirdi.
Tomēr
brīdī, kad cilvēks atteicās no ilūzijas par
tēvisķu Dievu
kā gādīgu palīgu, viņs atteicās ari no visu lielo
humānistisko reliģiju
patiesajiem mērķiem. Pārvarot egoistiskās patības
ierobezojumus,
sasniedzot mīlestību, objektivitāti un pazemību un
atzīstot, ka dzīves
mērķis ir pati dzīvosana, cilvēks kļūst par to,
kas viņs potenciāli ir.
Psihoanalīze un dzenbudisms
Tas bija visu
lielo Rietumu reliģiju mērķis, gluzi tāpat kā tas bija
lielo Austrumu reliģiju mērķis. Tomēr Austrumi sevi
neapgrūtināja
ar konceptu par transcendentu tēvu pestītāju, kurā savas
ilgas kon-
centrēja monoteistiskas reliģijas. Daoismā un budismā
racionālisms
un reālisms izpaudās skaidrāk nekā Rietumu
reliģijās. Daoisti un bu-
disti cilvēku uzlūkoja reāli un objektīvi - kā
būtni, ko vadīt var tikai
"apskaidrotie" un kura ir vadāma, jo katrs cilvēks
sevī glabā spēju
pamosties un tapt apskaidrotam. Tiesi sā iemesta dēļ Austrumu
reliģiskās idejas, daoisms un budisms - un to sakausējums dzen-
budismā- ieņem tik nozīmīgu vietu mūsdienu Rietumu
kultūrā. Dzen-
budisms palīdz cilvēkam rast atbildi uz jautājumu par viņa
eksistenci,
atbildi, kas būtībā ir tā pati, ko piedāvā
jūdaiski kristietiskā tradī-
cija, bet kas vienlaikus nav pretrunā ar racionālismu, reālismu
un
neatkarību - modemā cilvēka nozīmīgiem sasniegumiem.
Paradok-
sālā kārtā Austrumu reliģiskā doma
izrādās daudz radniecīgāka
Rietumu racionālismam nekā Rietumu reliģiskā doma.
|
