Dabas aizsardzība - pasākumu sistēma, ko realizē valsts un sabiedriskās instances ar mērķi nodrosināt vērtīgu dabas objektu saglabāsanu, dabas resursu saudzīgu izmantosanu un atrazosanu, cilvēka dzīves vides aizsargāsanu no piesārņosanas. Plasākā nozīmē sis jēdziens izsaka cilvēka saudzējoso un sargājoso attieksmi pret dabu atkarībā no ētiskajām normām 434t1921e un zināsanām. Dabas aizsardzības struktūrām ir divi savstarpēji saistīti līmeņi: 1) īpasie dabas aizsardzības pasākumi; 2) dabas aizsardzības uzdevumi un darbība, kas tiek realizēt citu cilvēka darbības jomu ietvaros. Sajā gadījumā dabas aizsardzības speciālie dienesti veic metodisko vadību, konsultācijas un kontroli, nodrosinot principu un rīcības saskaņu ar stratēģiskiem uzdevumiem. Dabas aizsardzības nodrosinājuma kompleksu veido zinātniskās pētniecības, projektēsanas un plānosanas sistēmas monitorings, ekspertīze, informatīvā darbība, izglītosana un audzināsana, materiāli resursi un speciālistu kadri.
Par mērķtiecīgu un zinātniski pamatotu kustību dabas aizsardzībā 19.gs. sāk Eiropā un ASV. Terminu dabas aizsardzība sāka lietot pēc pirmās starptautiskās dabas aizsardzības konferences 1913 Bernē (Sveicē). Sākotnēji ar dabas aizsardzību saprata tikai izcili skaistu, unikālu dabas objektu, retu un iznīkstosu augu un dzīvnieku sugu aizsardzību. Sādu novirzienu sauc par konservējoso dabas aizsardzību. Tā sekmējusi cilvēka darbības nepārveidotu apvidu (nacionālo parku, rezervātu, dabas parku), kā arī izcilu dabas pieminekļu saglabāsanu daudzās pasaules valstīs. Līdztekus konservējosajai dabas aizsardzībai sabiedrības interesēs vienmēr bijis svarīgi nepieļaut dabas resursu izsīksanu un to kvalitātes pazemināsanos. Radās prieksstats par dabas resursu izmantosanas normām, atjaunosanas paņēmieniem, kā arī par īpasu, vietējiem dabas apstākļiem atbilstosu saimniekosanas sistēmu (mezsaimniecībā, lauksaimniecībā u.c.). Latvijā so novirzienu kops 70. gadu vidus apzīmē ar terminu "dabas- saimniecība". Pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas Stokholmas konferences (1972. gadā) sāka plasi lietot terminu "vides aizsardzība". Vides aizsardzības mērķis ir apkārtējās vides kvalitātes un stabilitātes aizsardzība un saglabāsana, ietverot arī konservējoso dabas aizsardzību. Tiek attīstīta ideja par vienotu dabas un kultūras mantojuma aizsardzību un saglabāsanu; 1972. gadā pieņemta konvencija par visas pasaules dabas un kultūras mantojuma aizsardzību. Īpasi aktuāla sāda mērķa izvirzīsana ir rajonos, kur ilgstosi pārveidota un ieprieksējo paaudzu saglabātie dabas apvidi un pieminekļi iegūst arī kultūras mantojuma vērtību. 80. gados dabas aizsardzība attīstījās un nostiprinājās līdzsvarotas attīstības koncepcija. Tās būtībā ir ekoloģisko apsvērumu dēļ noteikto ierobezojumu un sabiedrības ekonomiskās un sociālās attīstības prasību līdzsvarosanas mehānisms. Līdzsvarotas attīstības koncepcijas ietvaros lielāku ievērību gūst bioloģiskas daudzveidības saglabāsana uz zemes, tiek pievērsta uzmanība dabas aizsardzības teritoriālajiem un reģionālajiem jautājumiem, veidoti biosfēras rezervāti, reģionālie dabas aizsardzības kompleksi, izstrādātas reģionālās dabas aizsardzības programmas.
Līdz sim dabas aizsardzība Latvijā realizēta trīs jomās:
vispārīgo prasību ievērosana visās cilvēka dzīves un darbības jomās, balstoties uz normatīviem, standartiem, noteikumiem, kā arī uz ekoloģiskiem, estētiskiem un ētiskiem apsvērumiem;
specifisko dabas aizsardzības pasākumu realizēsana vides un dabas resursu aizsardzībai; par tādiem jāuzskata aizsargjoslu noteiksana gar upēm un ezeriem (so joslu kopplatība ir aptuveni 5% Latvijas teritorijas), gar Baltijas jūras un Rīgas līča piekrasti, pasākumi augu un dzīvnieku sugu aizsardzībai u.tml.;
īpasi vērtīgu dabas objektu aizsardzība; pasreiz tie aizņem 5,8% Latvijas teritorijas, taču izvietoti nevienmērīgi. Lai uzlabotu aizsargājamo dabas objektu sistēmu, jāvadās pēc principa, ka objektu aizsardzību noteic tur, kur tie ir augstvērtīgāki un kur ir labāki aizsardzības prieksnoteikumi, kā arī tur, kur ir nepieciesama to aizsardzība no vides apdraudētības viedokļa.
Latvijas Republikā (no 1918.-1940.gadam) dabas aizsardzības jautājumus risināja Izglītības ministrija un tās Pieminekļu valde, Lauksaimniecības ministrija, Meza departaments, Rīgas Dabas pētnieku biedrība, Latvijas Dabaszinātņu biedrība, Latviesu izglītības biedrība. Dabaszinību propagandu un dabas objektu izpēti organizēja Latvijas Dabaszinātņu biedrības muzejs
(no 1923. gada). Pēc 2. pasaules kara 1955.gadā izveidoja Zinātņu akadēmijas Dabas aizsardzības komisiju. Par plasāko dabas aizsardzības sabiedrisko organizāciju kļuva Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība (dibināta 1959. gadā). Tā izdod "Dabas un vēstures kalendāru" (kops 1962. gada) brosūru sērijas par dabu, pieminekļiem. Dabas aizsardzības pētniecības darbs tiek veikts Latvijas Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā un Nacionālajā botāniskajā dārzā, Latvijas mezzinātnes institūtā "Silava" dabas aizsardzības laboratorijā, Latvijas universitātes Bioloģijas fakultātē, Latvijas Hidrometeoroloģiskajā pārvaldē. Kops 1990. gada četrās lielākajās Latvijas augstskolās izveidotas dazādu nozaru dabas aizsardzības speciālistu sagatavosanas grupas. Tautsaimniecības speciālistu kvalifikāciju dabas aizsardzības jautājumos paaugstina Rīgas Tehniskās universitātes Pēcdiploma apmācības kursu katedra. Dabas aizsardzības darbu Latvijā no 1955.-61.gadam pārzināja un vadīja Zinātņu akadēmijas Dabas aizsardzības komisija. No 1961.-65. gadam MP Dabas resursu racionālas izmantosanas un aizsardzības komiteja, bet pēc 1965.gada koordinācijas un kontroles funkcijas bija uzdotas MP, ministriju un dazādu resoru dabas aizsardzības nodaļām un valsts inspekcijām. No 1975. gada dabas aizsardzības un dabas resursu racionālas izmantosanas kompleksās programmas izstrādāsanu un realizēsanu koordinēja Valsts plāna komitejas Dabas aizsardzības nodaļa. No
1967.-1987. gadam darbojās sabiedriskā MP Dabas aizsardzības komisija. 1988. gadā visas dabas aizsardzības funkcijas Latvijā pārņēma jaunizveidotā Valsts dabas aizsardzības komiteja ar tās reģionālajām komitejām. 1990. gadā Latvijas Republikas AP izveidoja Vides aizsardzības komiteju, kas regulāri izskata un sagatavo priekslikumus aktuālo vides aizsardzības jautājumu risināsanai. Attiecīgas deputātu komisijas izveidotas visās tautas deputātu padomēs. Vides aizsardzībā aktīvi darbojas Vides aizsardzības klubs (dibināts 1987. gadā). Dabas aizsardzības jautājumi ir arī Latvijas Zaļās partijas (dibināta 1989. gadā) darbības pamatā.
Padomju laikā likumu par dabas aizsardzību Latvijā pirmoreiz pieņēma 1959. gadā, atkārtoti 1968. gadā. Tika pieņemts Zemes kodekss (1970. gadā), Ūdeņu kodekss (1973.gadā), Zemes dzīļu kodekss (1975. gadā) un Mezu kodekss (1979. gadā). 1977. gadā Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā izstrādāta un 1980. gadā apstiprināta Latvijas Sarkanā grāmata. 1981. gadā pieņemts likums par atmosfēras gaisa aizsardzību. 1982. gadā - likums par dzīvnieku valsts aizsardzību un izmantosanu. Atjaunotā Latvijas Republikā sākta jaunu dabas aizsardzības likumu izstrādāsana. 1990. gada 20. jūnijā Latvijas Republikas AP pieņēma likumu "Par Latvijas Republikas Vides aizsardzības komiteju". 1993. gada 2. martā - likumu "Par īpasi aizsargājamām dabas teritorijām".
1996. gadā tiek nodibināts Latvijas Vides aizsardzības fonds. Tajā tiek uzkrāti līdzekļi vides aizsardzības pasākumu un projektu finansēsanai (to vidū gaisa un ūdeņu aizsardzībai, atkritumu saimniecībai, dabas aizsardzībai un bioloģiskās daudzveidības saglabāsanai, ekoloģisko avāriju seku likvidēsanai, vides izpētes programmu īstenosanai, ekoloģiskās izglītības un audzināsanas pasākumiem, speciālistu sagatavosanai un kvalifikācijas celsanai vides aizsardzības jautājumos).
Vides aizsardzības fondu pārvalda Vides aizsardzības fonda padome, kurā ir deviņi locekļi. Lai nodrosinātu Vides aizsardzības fonda darbības atklātumu, izveidota Vides aizsardzības fonda Konsultatīvā padome, kurā darbojas dazādu iestāzu un nevalstisko organizāciju pārstāvji, kā arī neatkarīgi eksperti. Vides aizsardzības fonda padome sanāk regulāri reizi mēnesī. Vides aizsardzības fonds finansē starptautisku projektu, Latvijas mēroga programmu un vietējas nozīmes projektu sastāvdaļas, kā arī vienreizējas lokālas akcijas un citus vides aizsardzības pasākumus. Projektu ietvaros tiek veicināta sabiedrības izglītosana un iesaistīsana vides aizsardzībā. Ir izveidota Vides filmu studija, kas ar Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu veido iknedēļas programmu Latvijas televīzijā "Vides vīzijas" un raidījumu "Vides fakti". 1998. gadā nāks klajā jauns vides aizsardzības tematikai veltīts zurnāls "Vide un Laiks". Vides aizsardzības fonds finansē Latvijas universitātes maģistratūras programmas "Vides zinātne un pārvalde" un "Vides pedagoģija".
Izmantotā literatūra:
pēdējā rindkopa no enciklopēdijas "Latvijas Daba" 1. sējuma, Rīgā 1994. gadā, izdevniecība "Latvijas enciklopēdija".
viss pārējais no enciklopēdijas "Latvijas Daba" 6. sējuma, Rīgā 1998. gadā, izdevniecība "Preses nams".
|
