DIENASGRAMATA — PRIEKŠMETS — LAIKMETS

Dienasgramata — priekšmets — laikmets

1.1.Priekšmetiskais realitates tvērums

20.gs. sakuma un pat nedaudz agrak, cilvēkam par pastavošo objektīvo laiku un telpu (realitati) vēsta priekšmeti un lietas, jo šis ir laiks, kad palielinas gramatu izdošana, attīstas fotomaksla, vienlaicīgi sak iznakt vairaki laikraksti, žurnali, tapēc aktuala kļūst priekšmetiska realitate (daudzu dzejnieku, rakstnieku fondos arhīvos vai bibliotēkas var atrast skrupulozi saglabatu katru fotografiju, ielūgumu, vizītkarti, rakstu no avīzes, afišu utt.) – vēstures, notikumu, iespaidu saglabašana un fiksēšana druka, attēla. Šī laika liecības ir realitates priekšmetiskais pamatojums.

Lieta jeb priekšmets ir kultūras materialais iemiesojums, kas kļūst par cilvēka dzīves līdzgaitnieku un veido noteiktu apkart esošu mikropasauli.[1]

Varētu izvirzīt trīs lielakas uztveres formas, kas raksturīgas konkrēta ģeografiska vieta – Latvijas teritorija – dzīvojošam indivīdam, konkrēta laika perioda – 20.gs. pirmos divdesmit gados, un apgalvot, ka šaja laika pasaule tiek tverta, un cilvēks sevi realizē:

varda (rakstīta un drukata forma);

attēla (fotografijas strauja attīstība – salonu atvēršanas, to daudzveidība, starp vacu tautības meistariem savu vietu sak ieņemt un nostiprinat latviešu makslinieki, komunikacija ar pastkaršu starpniecību – īpašs vēstījuma veids, kas savu popularitati piedzīvo tieši gadsimta sakuma);

saruna (mūsdienu postmodernaja pasaulē bieži pastav komunikacija bez dialoga – abi sarunas dalībnieki runa, bet viens otru nedzird vai nesaprot (ka absurda dramaturģija), 20.gs. sakuma aktīva komunikacija ir nepieciešamība, kas partop vairakas specifiskas tradīcijas).

K.Krūzas fonda ir divas fotografijas, kas raksturo trīs iepriekš nosauktas uztveres formas – vards, attēls, saruna.

K.Krūza ar kadu savu skolnieci ap 1910.g. (1., 2.attēls)

Fotografijas var redzēt: 1) sarunu – attēla fiksēta saruna ir tik dzīva, ka mēs to uztveram pat caur attēlu; 2) vardu – pavērojot fotografiju stilu, top redzams, ka cilvēki bieži ka rekvizītu izmanto gramatu vai ko līdzīgu gramatai. Dažos gadījumu tas tiek darīts ar nolūku – atklat fotografija attēlojama saistību ar rakstniecību, rakstu darbiem utt. Bet ir gadījumi, kad tas tiek darīts, lai radītu inteliģences gaisotni (šada tendence paradas bīdermeiera stila portretos, kur gleznotajai personai uz galda, tamborētas sedziņas, ir atvērta gramata). K.Krūzas gadījuma pareizs ir pirmais variants – turklat, zinot, dzejnieka personību un rakstura īpatnības, – gramata, kas iemieso ideju par rakstītu vardu, vairak neka precīzi raksturo būtisku uztveres kategoriju – vardu.

3) pašu fotoattēlu – vēlak aplūkosim fotografijas attīstību un modi gadsimta pirmajos divdesmit gados – un secinasim, ka ar to saistas vairakas uztveres specifikas, ko apvij jau iedibinatas tradīcijas.

Šodien šads pasaules tvērums nav iedomajams, jo moderna zinatne ir parlieku atsvešinajusi cilvēku no laika – indivīds ir vien bezgalīgi mazs punkts (novērotajs) notikumos ar laika koordinatēm.[2] Priekšmetu parpilnība cilvēkiem ir zudusi saikne ar tiem, to vērtība ir zudusi, jo vērtība ir samazinajusies informacijai ka tadai.

Par notikumu saka, ka tas ir fakts, kuram mēs nezinam vēsturi, bet mēģinam to rekonstruēt . K.Krūzas dienasgramatas ir viena no šīm iespējam, ka rekonstruēt vēsturi, turklat K.Krūzas dienasgramatas var atrast gan faktus, gan notikumus. Par mērķi ņemsim iepriekš izvirzīto 20.gs. sakuma cilvēka laika un telpas uztveres kategoriju – varda, attēla un sarunas – klatbūtnes pieradīšanu, pamata izmantojot K.Krūzas dienasgramatas un pieradījumam materialus no K.Krūzas fonda LAB Reto rokrakstu un gramatu nodaļas (LABR) un Rakstniecības, teatra un mūzikas kolekciju kratuves (RTMM). Jo, ka pirmaja nodaļa tika noskaidrots, šis dienasgramatas rakstīšanas gadījums ir dokumentals, par kuru patiesumu ir pieradījumi, un kura atklata indivīda pieredze ir visparinama uz plašaku indivīdu loku. Turklat K.Krūza var piedavat divējadu skatupunktu uz kultūrvēsturisko 20.gs. pirmas puses realitati – distancēti objektīvu (no malas) un subjektīvu (no iekšpuses). Tatad K.Krūzas gadījuma mums ir ne tikai fakts, piemēram, rakstnieku vakari notika 1909. un 1910.g., bet mums ir arī notikuma smalks šķērsgriezums – ka un kapēc notika rakstnieku vakari.

1905.g. „Majas Viesī” vacu filozofs Teobalds Bieglers (Theobald Biegler), kurš vairak sava darbība pētījis 19.gs intelektualo un socialo noskaņojumu, apraksta 20.gs. cilvēka attieksmes ar laiku. Raksta „Laika straumē” iespējams saskatīt līdzības ar peldētaju pa laika straumi, kas apstajies krasta atpūsties, ar K.Krūzu, kurš ne tikai dzīvo, bet arī noraugas dzīvē no malas:

Bet apstašanas uz krasta, arpus laika, nolūkošanas laika straumē nav lieks un neauglīgs sapnis, ilgas un jūsmas. Ta tikai ir uzelpošana, lai gaztos atkal no jauna straumē un atpūties pelētu sparīgaki uz priekšu: ta ir nogremdēšanas pašam iekš sevis, lai iekšēji saņemamies paši iekš sevis un lai bez gribas nepazūdam laika strava un virulī; tas ir parskats no kurienes uz kurieni, lai talak skatoties atrastu īsto taku, paturētu acīs īsto virzienu un sprausto mērķi.[4]

Lai saktu pieradīt trīs minētas uztveres formas (attēls, vards, saruna) ar liecībam no K.Krūzas dienasgramatam, būtu jasniedz neliels ieskats jēdzienu laiks un telpa lietojuma lauka. Šī pētījuma ietvaros būtu svarīgi izcelt:

1) 20.gs. sakuma cilvēka laika izpratni, lai konstatētu, kadēļ

realitates tvēruma veids, kuru tiem piedēvēju, ir korekts,

2) objektīvas telpas attēlojumu K.Krūzas dienasgramata.

Laiku K.Krūzas dienasgramatas jau aplūkoju nodaļa „K.Krūzas personības laiks un telpa, un dienasgramata”, bet laika uztvere katram cilvēkam ir individuala, tapēc mēģinašu radīt visparinatu priekšstatu par objektīvo laiku (ņemot vēra vēsturisko, socialo apstakļu ietekmi) 20.gs. sakuma cilvēka izpratnē. Un ta ka objektīvas telpas attēlojums K.Krūzas dienasgramatas ir dokumentals, respektīvi, patiess, tad pastav iespēja to visparinat uz 20.gs. sakuma cilvēka uztveri vispar.

Laiks 20.gs. sakuma cilvēka uztverē

Laiks glaudas klat ka kaķa kūkums,

Tik gurdi-miegains, smags un salts;

Bij stipri jūtams gaismas trūkums,

Bet nu – cik viss nu gaišs un balts![5]

Mēs pilnīgi esam paši šī laika nesēji, ša mūžīgi mainošos, nekad miera nestavošo visu lietu uzskatamības veida radītaji, ja laiks ir tatad iekš mums un mēs laika, tas šis mūžīgais „garam” un „uz priekšu”, šī visu lietu mūžīga maiņa pieder taisni pie mūsu būtības.[6]

Lai runatu par to, kadas laiciskas un telpiskas kategorijas bija svarīgas K.Krūzam vai kadam citam 20.gs. pirmaja pusē dzīvojošajam indivīdam, jaizprot ko un ka par laiku domaja konkrētie cilvēki. Jo telpa un laiks ir struktūra, kas aptver visu realitati [ka indivīda subjektīvo, ta visa laikmeta objektīvo – aut.piez.], bez telpas un laika nosacījumiem nevar iedomaties nevienu realu lietu[7].

Šīs nodaļas mērķis būs nevis aptvert laika un telpas visparīgo definīciju klastu, visas iespējamas teorijas vai pastavošas atšķirīgas filozofiskas uztveres laika un telpas jautajuma, bet palūkoties uz pavisam vienkaršu situaciju – ka cilvēks ikdiena izjuta laiku, jo tieši indivīda eksistencei (..) ikdienas apritē laiks galvenokart ir (..) viens no būtiskakajiem priekšmetiskas īstenības mērīšanas līdzekļiem, vienlaikus sakartojot mūsu empīrisko pieredzi, veidojot darbības visparējas orientacijas struktūras.[8]

Vispirms jasak ar to, ka taja laika, kad spēcīgs iespaids uz jebkura cilvēka dzīvi ir  politiskie, socialie un ekonomiskie apstakļi, svarīga loma ir kopībai. Ikdiena, darba, cīņa. Piemēram, literatūra – ir daži spēcīgie milži – Rainis, Andrejs Upītis, Līgotņu Jēkabs, Andrievs Niedra u.c., kas visu var paši (Raiņa dzejolis „Es pats”), viņiem komunikacija ar laikabiedriem ir relatīvi nepieciešama, protams, tada pastav, jo katram ir nepieciešami apkart cilvēki, bet pasaules centra ir viņi un viņu daiļrade. Bet pa dzīvi, visus kokus ceļa lauzdami, viņi tomēr iet vieni.

Un nak jauna paaudze – tie paši iepriekšminētie dzejnieki, kas ierodas no laukiem pilsēta. Bailes, neziņa, pašapziņas trūkums utt., liek meklēt domubiedrus, kas būtu atbalsts un cīņas biedrs. Turklat intensīva komunikacija dažadas formas (vēstules, pastkartes, debates, sarunu vakari, publiskas deklamacijas) ir līdzeklis, ka jaunie apgūst sev svešu telpu.

Robinsons sava vientulība ir gluži nelaimīgs, tomēr tas atrod Piektdieni, kura tam vajadzīga priekš dzīves. Ta tad straumē, kura peldam, mums japeld kopa un blakus, vajag peldētaju aiz mums, ap mums un priekš mums. Jo tikai caur to dzīvei rodas saturs un tikai tas dzīvei dod kadu vērtību. Un tadēļ vēl bez individualam un brīvi izraudzītam stundam, kuras paceļamies par laiku ir arī vēl citas, kopējas, priekš visiem nolemtas.[9]

Daudz cilvēkam nozīmē arī dzīves telpas nomaiņa – no laukiem uz pilsētu – 20.gs. sakuma atšķirība starp šīm vietam bija ļoti izteikta, tas ir ka divas pasaules:

Rīga, 2.septembrī 1905. Karlis Skalbe man raksta no Cēsīm: es uz Rīgu dzīvot nebraukšu, bet palikšu še vasarnīca pie Gaujas, aiz skaistas bērzu gravas, kura jau sak dzeltēt – Andžs [Antons Austriņš] arī paliks. Gribam te nodzīvot septembra dienas un varbūt ko „saražot”. Saki Akurateram ar’, lai brauc, ja gribi, atstaj arī Tu „putekļaino Rīgu”.[10]

Šodien lauki pilsētai ir ļoti tuvinajušies, tapēc, ja tads ka K.Krūza 21.gs. sakuma parietu no laukiem uz pilsētu, tas būtu daudz citadak, neka pirms simts gadiem, iespējams, ka tas būtu vieglak.

Turklat ir klat 20.gadsimts – gadu simteņu mija cilvēkos vienmēr – vai jaunos vai vecos – rada nedrošību un pardomas. Tas ir parmaiņas, kuras varētu raksturot Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugas varoņa Hamleta vardiem, kurš jūt jauna laika tuvošanos:

Laiks izsists ir no sliedēm.[11]

Šķiet, ka kardinali kaut kas mainīsies – laiks pēkšņi apvērsīsies otradi vai tas saks iet atrak. Tadēļ sabiedrību ar periodikas palīdzību uzruna filozofi un profesori, kas ir iedziļinajušies laika un telpas būtības pētīšana. Šadi raksti, izskatot, Augusta Ģintera iespiesto tekstu periodika radītaju, sauktu par „Ģintera radītaju”, sevišķi aktuali ir kaut kadu parmaiņu priekša – gadu nomaiņas, revolūcijas, piemēram.

1.2. Telpas atklasme K.Krūzas dienasgramatas

Telpas modelis K.Krūzas dienasgramatas veidots, balstoties uz dzejnieka personisko pasaules uztveri un pieredzi, caur kuru tiek projicēta 20.gs. pirmas puses vēsturiska telpa. Salīdzinot ar mūsdienam, kad apkart informacijas ir ļoti daudz, telpa līdz ar to tiek uztverta fragmentari un retinati. Jo makslinieciskais teksts, neatkarīgi, vai ta ir mūzika, maksla vai literatūra, kura telpa tverta, tapat ka visa pasaule aktīvi piedalas informacijas telpas transformacija un radīšana[12]. K.Krūzas dzīves laika uztvere ir noturīgaka un koncentrētaka, salīdzinot ar mūsdienam, tapat arī pieejama informacija, līdz ar to telpa, ko K.Krūza attēlo (aprakstot) dienasgramata, ir vienmērīgi piepildīta (nevis fragmentari) un tiek detalizēti attēlota.

Pastav vairaki veidi, ka aprakstīt telpu, literatūrzinatnieks Leonards Podis piedava šadus:

1) aprakstīt visu, ko var redzēt, vērtējot telpu no labas puses uz kreiso un  

otradi,

2) aprakstīt telpiskas detaļas, kas vērotajam šķiet būtiskas,

3) aprakstīt to, kas pirmais iekrīt acīs.[13]

K.Krūzam ir svarīgs vispirms visparējais skats uz telpu – kartība / nekartība, tad uzmanība tiek pievērsta detaļam, kas varētu būt vieta / nevieta. Šie pretstati organizē dzejnieka domas un ir pamata priekšstatiem par pasauli un uztverei. Realitate mums radas pretstatu vienotība.

Dzejnieka dienasgramatas telpa ir veidota divos līmeņos. Viens līmenis ir K.Krūzas iekšēja pasaule (telpa), otrs – 20.gs.pirmas puses realitate (arēja telpa). Abi laiku līmeņi nav nodalami, jo tie projicējas ne paši par sevi, bet:

1) caur varoņiem, kas tos apdzīvo un izdzīvo, tai skaita arī pats

autors;

2) caur autoru, kas vienlaikus ir arī sava darba varonis.

Arējo telpu K.Krūza dienasgramata nerada ka abstraktu, fantastisku vai mistisku veidojumu, ta ir pilnīgi realistiska un konkrēta, lasītajam atpazīstama.

Runajot par telpas ģeografiju K.Krūzas dienasgramata, ta galvenokart ir Rīga (vēl pēc veca iedalījuma – Iekš-Rīga un Ar-Rīga), paradas arī citas Latvijas vietas (Jēkabpils, Atradze, Jelgava, Jēkabmiests u.c.). Pieminētas tiek arī Norvēģija, Francija, Krievija, bet tas ir svešas telpas, tikai daži šo telpu elementi tiek parņemti un īstenoti savēja telpa – visparīgi runajot, Rīga. Piemēram, literatūras specifika, pulcēšanas tradīcijas, salonu kultūra, kultūras nianses utt. Par t.s. svešajam telpam tiek uzzinats no gramatam, savstarpējas pieredzes apmaiņas, vēstulēm. Piemēram, K.Skalbe raksta K.Krūzam no Šveices:

Šveicē, 22.marta 1906. Arī še būtu japacieš trūkums, tomēr ne vairak ka Rīga, jo te varētu tikpat daudz sarakstīt ka tur, jo dzīve te nav dargaka. Te Tu varētu iemacīties vaciski – vacu valoda ir visa pasaules rakstniecība. No šejienes nav talu vislielakie makslas centri: Parīze, Roma, Minhene, Drēzdene, uz kurieni Tu varētu aizbraukt, kad Tev nodruka kadu garaku romanu, vai izdod dzejoļu krajumu. Še ir tuvu vislielakie kultūras avoti un visapkart skaista, lieliska daba, kalni ka balti kamieļi paceļas debesīs. Meži un gravas, vīna kalni un saules kalni un vīns meža krodziņa par 60 santīmu (ap 20 kap.) pusstops. Vīns, par kuru Tu sajūsminies!

Pamacījies vacu valodu Tu te varētu iestaties arī universitatē ka brīvklausītajs, ja Tev būtu „luste” uz dabas zinatnēm vai filozofiju. Arī par literatūru še lasa lekcijas.

Paša Cīrihē garīga dzīve ir bala. Ta aprobežojas pa lielakai daļai uz sapulcēm kada no vietējiem kabakiem, pie kam tiek lasīti referati par politiskiem jautajumiem: uz strīdiem starp partiju un savienību, uz programmu un taktikas jautajumiem, avīžu ziņam un rūpēm par maizes kumosu.

Paši šveicieši ir izauguši tikai fiziska spēka un omulīga ikdienas dzīvē. 18.marta svētkus (par piemiņu 48. gada revolūcijai) viņi svēta pusaizmiguši: cigars mutē, alus kauss roka, sieva pie saniem, trūkst tikai vēl naktspoda apakš krēsla, tad viņš būtu redzams viss ar saviem fiziskiem prasījumiem, ar kuriem tas paradas vislielakas svētku dienas un parvērš katru izrīkojumu par kabaku. (..)

Kas uz mani zīmējas, tad es braukšu laikam drīz uz Latviju. Tu jau zini, ka es ilgi viena vieta nevaru palikt. Es tagad zinu, kas ir arzemes un kas ir dzimtene. Cilvēkam vajaga pardzīvot visas ilūzijas, tad iestajas miers. (..) Berlīnē makslas ir ļoti maz, izņemot Beklinu, no kura tur ir dažas skaistakas gleznas.[14]

Šada informacija paplašina pasaules uztveri, vairo zinašanas un atklaj jauno, nezinamo. Lai arī šveiciešu gleznotaju Arnoldu Bēklinu (Arnold Böcklin) skaita pie simbolistiem, un K.Krūza interesējas par šo virzienu ka literatūra, ta arī maksla, bet iespējams tieši K.Skalbes vēstule spēcīgi iespaidoja K.Krūzu, un varbūt tieši K.Skalbes iespaida viņš saka interesēties par A.Bēklina daiļradi. Japiezīmē, ka arī Artūrs Bērziņš vēstulēs dažkart piemin A.Bēklina vardu, piemēram:

Jūrmala, 7.jūlija vakara 1907. (..) Papeles stav ka sievas Bēklina gleznas – sudrabotas, mēneša gaismas straumes mazgatas, ka līgavas šķīstas un dreb vieglas trīsas.(..)[15]

Un, kad veikala K.Krūza ieraudzīja pastkarti ar Arnolda Bēklina darba reprodukciju, viņš to atpazina, nopirka un nosūtīja J.Akuratera masai Helēnai Akuraterei dzimšanas diena. Protams, varbūt ta nebija, bet, ja mums ir tikai fakts, tad mēs drīkstam mēģinat rekonstruēt notikumu:

Rīga, 27.novembris 1909. Vēlak nopirku karti, Beklina pašportretu un aizsūtīju Helēnai uz dzimšanas dienu sveicienu (..). Savadi iedomaties, ka Helēnai jau 18 gadi, jo dažreiz viņa izturas tik bērnišķīgi Lai gan es viņu pazīstu vēl maz, tikai vienu lietu tomēr zinu: ticēt un uzticēties viņai nevar, jo viņas sajūtas mainas tik bieži Reizēm viņa tomēr var paradīties tik dīvaini dzejisks daiļums, ka vajag būt aklam, lai to neredzētu. Beklina ģīmetni, un navi, kas spēlē savu vijoli, es viņai nenosūtīju nejauši, bet skaidri apzinadamies, ka ne vienreiz vien viņa liks to vienam vai otram dzirdēt

en.academic.ru/pictures/enwiki/65/Arnoldboecklin.jpg – ierakstīt attēlu radītaja

K.Krūza dienasgramata ieraksta arī to, ko par Parīzes iespaidiem stasta tikko atbraukušais Janis Akuraters:

Rīga, 29. (11.febr.) janvarī 1914. (..) Istaba atradam Akurateru. Gribējis iebraukt jau vakar, bet nevarējis tikt par Daugavu. Stastīja par Parīzi un Parīzes latviešiem. Visi viņi esot ļoti savadi un domajot, ka pie mums viss vēl esot ka 1905.gada un visi tikai gaidot viņu atgriešanos, lai varētu uzsakt no jauna revolūciju. Tadi esot Janis Bērziņš, P.Roberts un visi citi. (..) Akuraters runaja arī par franču makslinieku bohēmu, kura viņu ievedis gleznotajs Fībigs, kas dažus darbus bija izstadījis arī latviešu makslinieku III gleznu izstadē. Ilgak pakavējas pie viņu jauna dzejnieku karaļa Pola Fora, kam esot brīnišķīgas dzejas un arī izskats īsti karalisks. Dažreiz tikai uzdzīve ejot tik talu, ka vairs nezinot, kur pats dzīvojot. Ta kada laikraksta reiz bijis rakstīts, ka vedējs Foram jautajis: „Nu, sakat taču reiz, karaļa kungs, kur Jūs dzīvojat!”[17]

Ja parasti telpa dabiski iezīmējas vai apzinati tiek akcentēts centrs un perifērija, tad K.Krūzas dienasgramatas gadījuma ir citadak – centra būtība un jēdziens nav noteikti. Teorētiski mēs varam apgalvot, ka centrs ir Rīga un perifērija – pilsētas ap Rīgu, bet tas nebūtu precīzi, jo centru nosaka darbība un notikumi. Tas ļauj izteikt pieņēmumu, ka centra būtību iemieso K.Krūzas atrašanas vieta, dzejnieka skatupunkts.

Arēja telpa dalas vēl sīkakas vienības, kas dienasgramata tiek iezīmētas ļoti konkrēti (laikabiedru dzīvesvietas, kultūras iestades, kafejnīcas, teatris utt.). Katrai no tam ir raksturīgas iezīmes – mūzika un nodarbes, piemēram. Iezīmes izriet nevis no telpas, bet no personam, kas telpu veido un apdzīvo. Piemēram, „Beitani”. Tas ir dzejnieka Jaņa Akuratera tēva majas, kas atrodas tagadēja Jēkabpils rajona, Abeļu pagasta. Cilvēki, kas veido un apdzīvo šo telpu ir Helēna Akuratere (J.Akuratera masa), J.Akuratera mate un tēvs, Frīda (Marijas Dišleres masa), Marija Dišlere (nakoša Marija Akuratere), Karlis Štrals u.c. Īpaša vieta, kur līdzīgi ka Beitanos, bieži uzturas K.Krūza, ir „Birznieki”, J.Akuratera sievas majas Secē.

Abas šīs telpas ir izteikti pretstati pilsētas videi, tas raksturo dabas klatbūtne, Birzniekus un Beitanus ir būtiski minēt, jo K.Krūza dienasgramata daudz dabu neattēlo, bet šie divi gadījumi ir īpaši un dzejniekam ļoti nozīmīgi:

Beitanos, 29.decembrī 1908. Staigajam labu laiku ar Jani pa mežu. Sniga.

Ziema”[18]

Beitanos, 26.jūnija 1909. Vakara norunajam iet uz meža ezeru.[19]

Savukart Birzniekos K.Krūza kopa ar J.Akuratera meitu – Laimu, lasa jaņogas, mežmala zemenītes un ķiršus, lēka peļķēm un saņem par to rajienu no J.Akuratera, pats J.Akuraters iet uz mežu baravikas un kapj koka pēc ķiršiem. Ta ir vide un situacijas, kuras mēs neieraudzīsim pilsētas vidē. Jo, piemēram, pilsēta J.Akuraters uzraksta dzejoli par to, ka viņš ka laimīgs fauns ieiet ķiršu darza, bet lauku majas viņš pat uzkapj ķiršu koka, lai no ta ar ogam apmētatu sievu un K.Krūzu, kas leja spēlē šahu.

Telpa tiek iezīmēti konkrēti punkti, piemēram, Biržu baznīca, vilciena stacija.

Šaja telpa bieži skan Helēnas kokles un cītaras spēle. Vēlak kokle dienasgramata paradas ka simbols klusajai un neiespējamajai mīlestībai, kas pastav starp Helēnu un K.Krūzu, tas ir ka caurviju motīvs.

Telpas mēdz saplūst, tas parasti tiek īstenots ar vēstuļu palīdzību, K.Krūza citē J.Akuratera vēstuli (31.V 1909) no Beitaniem:

Vēji šalc un koki un puķes mīlē, jo stipra vasara pie mums ir iestajusies

Kad nodeg J.Akuratera tēva majas – tad K.Krūza drauga zaudējumu pardzīvo ka savu, jo tas daudzkart bijušas arī viņa majas:

Cēsīs, 3. (16.) oktobrī 1915. „Līduma” atradu kaut ko, kas mani parsteidza. Tur ir nodrukatas rindas, ko kads mūsu dzejnieks raksta draugam no Maskavas: „Manas tēva majas D-naja ir nodedzinatas līdz pamatam; it visas ēkas pagalam un atlikušas mantas nolaupītas. Kur vecaki – nezinu. Man tur gaja boja daudz vecu gramatu, pat no 18. gadu-simteņa, literatūra, rakstnieku vēstules, ģīmetnes un visas jaunības atmiņas”. Šo vēstuli ir rakstījis Akuraters Skalbem. Beitani ir pelnos. Pelnos arī viss tas, kas man reiz tur bijis tik mīļš un dargs. Pelnos arī Helēnas vēstules un piemiņas, pie kuram ta skumju brīžos mīlēja pakavēties. Bet to tak visu varēja izglabt Šī ziņa man aptumšoja visu dienu. (..)[21]

Un „Līduma” mēs lasam:

(raksts no „Līduma”) – parfotografēt, ieskanēt?

Dažkart tikai no viena ieraksta var apjaust telpas plašumu un darbojošos personu lielo skaitu, jo tas ir veikts tik detalizēti un smalki, ka satur daudz informacijas, piemēram:

Rīga, 16.augusta 1909. Pa nakti paliku pie Jaņa Akuratera viņa jaunaja dzīvoklī, Pērnavas iela 22a, dz.13. Pēc pusdienas gajam uz staciju sagaidīt Mariju, Frīdu un Helēnu. Stacija satikam Viktoru Eglīti un Voldemaru Dambergu. Kad pienaca vilciens, viņi visi ar mantam aizbrauca uz Pērnavas ielu. Gaju pie Kazarova. Izdzēru puspudeli „Izabellas” un smēķēju Sanaca ļaudis, dzēra un dziedaja. Aizgaju uz „Suvorova” viesnīcu pie Poruka. Viņš bija laba garastavoklī. Stastīja par trešajiem un ceturtajiem visparīgajiem dziesmu svētkiem, Vīgneru Ernestu, Vizuli, Plūdoni, ar kuriem braucis reizē uz Jelgavu, atcerējas savus ganu laikus utt.[22]

Ieraksta atklajas vairakas telpas vienības – Kazarova krogs, Suvorova viesnīca, J.Akuratera dzīvoklis, Jelgava. Ar katru no šīm vietam saistas veseli stasti, kas veido 20.gs. pirmas puses ikdienas dzīves kolorītu. K.Krūza piemin arī personas – Akurateru ģimeni, Viktoru Eglīti, Voldemaru Dambergu, Jani Poruku, Ernestu Vīgneru, Vizuli, Plūdoni – arī tas ieņem zīmīgu vietu K.Krūzas vēsturiskas un literaras realitates konstruēšana. Katram minētajam elementam (personai, vietai, situacijai, notikumam) ir piesatinats konteksts, kas lielakoties arī izlasams K.Krūzas dienasgramata, bet spilgtak tas atklajas zinošam lasītajam.

K.Krūzas telpa parada ne tikai savus laikabiedrus, bet laikabiedrus konkrēta vēsturiska telpa:

R., 22. /5.dec./ novembris 1911. Iedams uz redakciju pamanīju, ka pret Golta gramatu veikalu nak par ielu Janis Akuraters ar Mariju.”[23]

R., 30. /13.dec/ nov. 1911. (..) Suvorova iela sveicinaju Austru Dali, Ņevas iela naca pretim Valdis Lasmanis.

K.Krūza pavada uz majam Alisi Frišfeldi:

R., 8. /21./ janv. 1912. (..) Un es gaju viņai līdzi pa Marijas ielu, līdz Matīsa ielai un tad līdz Avotu ielai.[24]

Telpu K.Krūzas dienasgramata apgaismo petrolejas lampas, sveces, saules gaisma. Katra telpa ir savas skaņas – dziesmas, kads mūzikas instruments vai pašas pilsētas – Rīgas – trokšņi, baznīcas zvani, putni centra parkos, cilvēku čalošana, tramvajs, ielas trokšņi utt.:

Rīga, 25.aprīlī 1905. pusnaktī. (..) sēžu pie vaļēja loga un domaju Ratu rīboņa pamazam norimst, ugunis izdziest; tikai no laba attaluma atplūst skaļi, gari svilpieni; laikam aiziet dzelzceļa braucieni[25]

Piemēram, tikai likumsakarīgi, ka pie komponista Jaņa Zalīša it bieži skan klaviermūzika:

Rīga, 23. /5.jūn./ maija 1910. (..) Dzēram kafeju un runajam par iemīlēšanos. Kad jaunkundzes aizgaja, Janis Zalītis man nospēlēja savu „Laimīti man meklējot”

Rīga, 7. /20./ septembrī 1910. (..) Pēc vakariņam Janis spēlēja mums ar Olgu priekša savu jauno kompozīciju „Pelīt, velc miedziņu”

Rīga, 8./21./ septembrī 1910. (..) Janis vēl nospēlēja man par prieku Darziņa naves motīvu

Rīga, 26. /8.jūn./ maija 1911. (..) Zalītis spēlēja Melngaiļa „Pastardienu”.

Rīga, 10./23./ jūnijs 1911. Parnacis majas, iegaju pie Jaņa Zalīša un lūdzu, lai izspēlē Melngaiļa „Pastardienu”, ko viņš man šodien iedavinaja.

Rīga, 6. /19./ augusta 1911. (..) Zalītis piesēdas pie klavierēm un spēlēja Darziņa „Melanholisko valsi” un Melngaiļa „Senas atmiņas”. Beidzot arī Vītiņa dziesmu „Eju Rudens vēju šalkas”

Rīga, 30./12.nov./ oktobrī 1911. (..) Zalītis nospēlēja dažas Šopēna prelūdes, starp tam arī neaizmirstamo Klostera prelūdi.

Rīga, 23. /5.janv./ decembris 1911. (..) Parnacis majas dzirdēju, ka kads spēlē klavieres, un tūlīt sapratu, ka atbraucis no Pēterburgas Janis.

Ziemassvētkus K.Krūza pavada ar Jaņa Zalīša ģimeni pie eglītes un komponista mūzikas pavadība:

Rīga, 24. /6.janv./ decembris 1910. Kad parnacu majas, ienaca Zalīšu mamma un jautaja, vai es kur iešot šovakar Lai neejot nekur, - paši vien būšot majas un dedzinašot mazu eglīti Vakara iegaju pie Zalīšiem. Janis spēlēja savu dziesmu.

Kad Janis Zalītis ir Peterburga macības, pie klavierēm sēžas viņa masa Olga un spēlē sava mīļaka komponista – Šūberta – darbus:

Rīga, 25. /7.apr./ marts 1911. (..) Olga spēlēja Šopēna sēru maršu.[26]

Ar laiku K.Krūza jau sak jau tieši iezīmēt dienas maršrutus, respektīvi, telpas, kuras dienas laika uzturējies, piemēram

Redakcija. – Pie Ķiesnera pusdiena. – Majas.,

redakcija. – Majas.,

Redakcija. – Pie Ķiesnera pusdiena. – Majas. – Pie Artūra Bērziņa. – Majas. utt.

Tie kļūst līdzīgi vardu formulam, kas sastopamas latviešu tautasdziesmas un kas atkartojas, raksturojot telpu un darbību taja. Pēdējos gados, kad K.Krūza rakstīja dienasgramatu, viņš šadas formulas piemēroja vairak ikdienišķam paradībam, piemēram, 1951.gada dienasgramata formulas fiksēts – istabas temperatūra, krasns kurinašanas biežums / retums, laiks, kad izslēgta gaisma, maltītes saturs. Pamošanas laiks svarīgs bijis vienmēr.

Dienasgramata gadu gaita kļuva par dzejnieka dzīves svarīgu sastavdaļu, liela mēra ta apvienoja sevī sajūtas un pasauli, kura, fiksēta vispirms dienasgramata, tapa par materialu dzejai un atmiņam, kas bija svarīgas ka tagadnē, ta arī nakotnē. Lai arī parveidotas raksta, tas nes sevī augstu precizitati un lielu objektivitates pakapi. Ilva Ķīle par atmiņu tēliem un faktiem, kas fiksēti dienasgramata, saka, ka tie „iegūst nozīmi tikai tad, ja tie ir bijuši paša vēstītaja iepriekšējas pieredzes sastavdaļa, t.i., tie ir nozīmīgi ka atmiņas par notikumiem, ko pats vēstītajs ir piedzīvojis”.[27] Līdzas paša piedzīvotajam K.Krūza fiksē arī to, ko piedzīvojuši un dzejniekam pastastījuši citi, ar dienasgramatas palīdzību K.Krūza citu pieredzi transformē paša pieredzē. Līdz ar to fiksētie fakti sevī nes ne vien personisku nozīmi, bet jau krietni plašaku – sabiedrisku un vēsturisku, kas norada uz teksta nozīmību nakotnē.