Mīlestība un tās sairsanas process mūsdienu Rietumu sabiedrībā
Ja mīlestība ir spējas, kas piemīt nobriedusam, radosam raksturam, tad no minētā izriet, ka jebkurā kultūrā dzīvojosa indivīda spējas mīlēt ir atkarīgas no ietekmes, kādu sī kultūra atstāj uz vidusmēra līmeņa cilvēka raksturu. Ja mēs runājam par mīlestību mūsdienu Rietumu sabiedrībā, tas nozīmē, ka gribam uzdot jautājumu, vai Rietumu civilizētās sabiedrības struktūra un gars, kas radies sīs struktūras rezultātā, veicina mīlestības attīstību. Uzdot sādu jautājumu nozīmē atbildēt uz to noliedzosi. Neviens objektīvs mūsu Rietumu dzīves novērotājs nesaubīsies, ka mīlestība - brāļa mīlestība, mātes mīlestība un erotiskā mīlestība - ir relatīvi reta parādība un ka tās vietu aizņem virkne pseidomīlestības paveidu, kas patiesībā ir neskaitāmi mīlestības sairsanas paveidi.
Kapitālistiskā sabiedrība balstās uz politiskās brīvības principu, no vienas puses, un uz tirgus principu, kā visu ekonomisko, tātad arī sociālo attiecību regulētājprincipu, no otras puses. Preču tirgus nosaka preču apmaiņas noteikumus, darba tirgus regulē darbaspēka pirksanu un pārdosanu. Gan vērtīgās lietas, gan vērtīgā cilvēka enerģija un prasme tiek pārvērstas precēs, kuras tiek mainītas bez spēka lietojuma un bez krāpsanās, ievērojot tirgus noteikumus. Kurpēm, lai cik noderīgas un nepieciesamas tās būtu, nav ekonomiskas vērtības (maiņas vērtības), ja tirgū pēc tām nav pieprasījuma; cilvēka enerģijai un prasmei nav maiņas vērtības, ja pēc tām nav pieprasījuma, pastāvot attiecīgajiem tirgus noteikumiem. Kapitāla īpasnieks var nopirkt darbaspēku un likt tam strādāt, lai kapitāls tiktu izdevīgi ieguldīts. Darbaspēka īpasniekam jāpārdod sis
darbaspēks kapitālistiem saskaņa ar pastāvosajiem tirgus noteikumiem, citādi viņam nāksies ciest badu. Sī ekonomiskā struktūra ir atspoguļota vērtību hierarhijā. Kapitāls valda pār darbaspēku; uzkrātās lietas, tas, kas ir miris, ir vērtīgāks par darbaspēku, par cilvēka spējām, par to, kas ir dzīvs.
Tāda ir bijusi kapitālisma pamatstruktūra kops tā sākumiem. Bet, lai gan tā vēl aizvien ir raksturīga mūsdienu kapitālismam, tomēr ir izmainījusies virkne faktoru, kas piedod laicīgajam kapitālismam tā specifiskās īpasības un spēcīgi ietekmē mūsdienu cilvēka rakstura veidosanos. Kapitālisma attīstības rezultātā mēs novērojam aizvien pieaugosu kapitāla centralizācijas un koncentrācijas procesu. Lielo uzņēmumu apjoms aizvien pieaug, mazie tiek izspiesti. Sajos uzņēmumos ieguldītā kapitāla īpasuma tiesības tiek aizvien vairāk sķirtas no to vadīsanas funkcijas. Uzņēmums "pieder" simtiem tūkstosu akcionāru; to vada direktoru birokrātija, kurai labi maksā, bet kurai uzņēmums nepieder. So birokrātiju mazāk interesē, kā gūt maksimālus ienākumus, vairāk - kā paplasināt savu un uzņēmumu varenību. Paralēli augosajai kapitāla koncentrācijai un direktoru birokrātijas atdalīsanās procesam attīstās strādnieku kustība. Pateicoties darbaspēka apvienosanai arodbiedrībās, individuālajam strādniekam nav jākaulējas darbaspēka tirgū pasam par sevi; viņs ir iesaistīts lielā strādnieku arodbiedrībā, kuru arī vada varena birokrātija, kas pārstāv viņu vis- -vis attiecībās ar rūpniecības kolosiem. Gan kapitāla, gan darbaspēka jomas iniciatīva, vai nu uz labu, vai ļaunu, ir pārvietota no indivīda uz birokrātiju. Aizvien lielāks cilvēku skaits zaudē savu neatkarību un kļūst atkarīgi no lielo ekonomisko impēriju vadītājiem.
Vēl kāda būtiska iezīme, kas rodas kapitāla koncentrācijas rezultātā un ir raksturīga mūsdienu kapitālismam, meklējama specifiskajā darba organizācijas veidā. Plasi centralizēti
uzņēmumi ar izteiktu darba dalīsanu noved pie tādas darba organizācijas, kur indivīds zaudē savu individualitāti, kur viņs kļūst par nolietojamu zobratu kopējā masīnā. Cilvēka problēmu mūsdienu kapitālismā var formulēt sādi.
Mūsdienu kapitālismam ir vajadzīgi cilvēki, kuri sadarbojas lielā vairumā un bez aizķersanās, kuri grib patērēt aizvien vairāk un vairāk un kuru gaumes ir standartizētas, viegli ietekmējamas un prognozējamas. Tam vajadzīgi cilvēki, kuri jūtas brīvi un neatkarīgi, kuri nav pakļauti nekādai autoritātei, principam vai sirdsapziņai - tomēr, kuri vēlas, lai viņus komandē, kuri vēlas darīt to, ko no viņiem sagaida, iekļauties sabiedrības masīnā bez berzes; kurus var virzīt bez spēka, vadīt bez līderiem, mudināt bez mērķa - ja par mērķi neuzskata to, ka viņi gūst labumu, atrodas kustībā, funkcionē un iet uz prieksu.
Kāds ir rezultāts? Mūsdienu cilvēks tiek atsvesināts no sevis, no sava līdzcilvēka un no dabas.* Viņs ir pārvērsts par preci un uztver savus dzīvības spēkus kā ieguldījumu, no kura viņs sagaida maksimālu labumu, pastāvot attiecīgajiem tirgus noteikumiem. Cilvēku attiecības būtībā ir atsvesinātu automātu attiecības, kur katrs stiprina savu drosību, turoties ciesi pie pūļa un censoties neatsķirties no pārējiem savās domās, jūtās vai rīcībā. Kaut arī visi censas turēties cik vien iespējams tuvu pārējiem, tomēr katrs no viņiem paliek pilnīgi viens, dziļu nedrosības, nemiera un vainas jūtu pārņemts, kuras rodas vienmēr, kad nav iespējams pārvarēt cilvēku atsķirtību. Mūsu civilizācija piedāvā cilvēkiem daudz līdzekļu, kas palīdz tiem apzināti aizmirst so vientulību; pirmkārt birokratizētā mehāniskā darba stingrā rutīna, kas palīdz cilvēkiem saglabāt neziņu par savām fundamentālākajām cilvēciskajām vēlmēm, par ilgām pēc
* Sīkāku aprakstu par atsvesināsanos un mūsdienu sabiedrības ietekmi uz cilvēka raksturu meklējiet E. Fromma grāmatā "Saprātīga sabiedrība" (Ņujorka, 1955).
transcendences un vienotības. Ta ka sāda veida rutīna viena pati ar vientulību galā netiek, cilvēks pārvar savu neapzināto izmisumu ar izpriecu rutīnas palīdzību, ar izpriecu industrijas piedāvāto skaņu un tēlu pasīvu patērēsanu; bez tam viņs gūst apmierinājumu, pērkot aizvien jaunas lietas un ātri nomainot tās pret citām. Mūsdienu cilvēks faktiski ļoti līdzinās tam tēlam, ko Hakslijs aprakstījis savā romānā "Brasā jaunā pasaule": labi paēdis, turīgi ģērbies, seksuāli apmierināts, taču bez sava Es, bez jebkāda kontakta ar līdzcilvēkiem, ja neskaita gluzi ārīgo. Tas ir cilvēks, kura devīzes ir tādi kodolīgi, Hakslija formulēti izteicieni kā: "Indivīds jūt, bet sabiedrība reibst" vai "Nekad neatliec uz ritu to prieku, ko spēj izbaudīt sodien", vai arī neatkārtojamais izteiciens - "Mūsdienās visi ir laimīgi". Cilvēka laime sodien nozīmē "patīkami pavadīt laiku". Patīkami pavadīt laiku nozīmē gūt apmierinājumu, patērējot un "uzsūcot" preces, skaistus skatus, ēdienus, dzērienus, cigaretes, cilvēkus, lekcijas, grāmatas, filmas - viss tiek patērēts un norīts. Pasaule ir viens milzīgs objekts mūsu ēstgribas apmierināsanai, liels ābols, liela pudele, liela krūts; mēs esam zīdaiņi, mūzīgi gaidosie, cerosie - mūzīgi vīlusies. Mūsu raksturs ir ieregulēts tā, lai mai-nītu un ņemtu, lai kaut ko ietirgotu un patērētu; viss - gan garīgie, gan materiālie objekti - kļūst par maiņas un patēriņa precēm.
Ja runājam par mīlestību, sī situācija atbilst, kā to pieprasa nepieciesamība, mūsdienu cilvēka sociālajam raksturam. Roboti nespēj mīlēt; viņi apmainās ar savām "rakstura paciņām" un cer uz godīgu darījumu. Viena no svarīgākajām mīlestības izpausmēm, jo īpasi runājot par laulībām ar to atsvesinātības struktūru, ir "komandas" ideja. Jebkurā sacerējumā par laimīgu ģimeni aprakstītais ideāls ir vienmērīgi funkcionējosa brigāde. Sāds apraksts pārāk neatsķiras no vienmērīgi funkcionējosa darbinieka idejas; viņam jābūt "saprātīgi neatkarīgam", sabiedriskam, izturīgam un tajā pasā laikā godkārīgam un agresīvam.
Piemēram, laulību konsultants mūs māca, ka vīram jāsaprot sava sieva un jāpalīdz viņai. Viņam jāuzliela viņas jaunā kleita un garsīgais ēdiens. Viņai savukārt jābūt saprotosai, kad vīrs pārrodas mājās noguris un saīdzis, viņai uzmanīgi jāklausās, kad viņs stāsta par nepatiksanām darbā, viņai nav jādusmojas, bet jābūt iecietīgai, kad vīrs aizmirst apsveikt viņu dzimsanas dienā. Sāda veida attiecību augstākā pakāpe ir labi ieeļļotas divu tādu cilvēku attiecības, kuri visu mūzu paliek viens otram svesi, kuri nekad nesasniedz "centra attiecības", bet kuri izturas savstarpēji laipni un censas, lai otrs justos pēc iespējas labāk.
Sādā laulības un mīlestības izpratnē galvenā uzmanība tiek pievērsta glābiņa meklēsanai no citādi neizturamās vientulības sajūtas. "Mīlestībā" cilvēks beidzot ir atradis patvērumu no vientulības. Veidojas divu cilvēku savienība pret pasauli, un so egoismu a deux kļūdaini uzskata par mīlestību un tuvību.
Komandas garīgajai saskaņai, savstarpējai iecietībai uzmanību sāka pievērst salīdzinosi nesen. Pirms tam, pēc Pirmā pasaules kara, pastāvēja tāda mīlestības koncepcija, kura savstarpēju seksuālu apmierinātību uzskatīja par pamatu labvēlīgām mīlestības attiecībām un laimīgām laulībām jo sevisķi. Uzskatīja, ka biezo nelaimīgo laulību cēloņi meklējami tajā apstāklī, ka laulības partneri nav pareizi "seksuāli pielāgojusies"; sīs neveiksmes cēloni meklēja "pareizas" seksuālās uzvedības neprasmē, no sejienes - viena vai abu partneru neveiksmīgajā seksuālajā metodikā. Lai "izārstētu" so neveiksmi un lai palīdzētu nelaimīgajiem pāriem, kas nespēja viens otru mīlēt, neskaitāmas grāmatas sniedza instrukcijas un padomus, kā seksuāli pareizi jāuzvedas, un kategoriski un nepārprotami apsolīja, ka nāks laime un mīlestība. Pamatdoma bija tāda, ka mīlestība ir seksuālas baudas bērns, un, ja divi cilvēki iemācās apmierināt viens otru seksuāli, tad viņi mīlēs viens otru. Tas atbilda tālaika vispārējai ilūzijai, ka, izmantojot pareizo
metodiku, var atrisināt ne tikai rūpnieciskas razosanas tehniskās problēmas, bet arī visas pārējās cilvēciskās problēmas. Tika ignorēts fakts, ka patiesība ir tiesi pretēja sai idejai.
Mīlestība nav pietiekama seksuālā apmierinājuma rezultāts, bet seksuālā laime - pat tā saucamās seksuālās metodikas pārvaldīsana - ir mīlestības rezultāts. Ja piedevām ikdienas novērojumiem so tēzi ir nepieciesams pierādīt, tad pierādījumu var atrast psihoanalīzes rezultātu bagātīgajā klāstā. Visbiezāk sastopamo seksuālo problēmu - sieviesu frigiditātes un vīriesu psihiskās impotences vairāk vai mazāk izteikto formu - pētījumi rāda, ka to cēlonis nav meklējams pareizās tehnikas zināsanu trūkumā, bet gan aizliegumos, kas neļauj mīlēt. Bailes vai naids pret pretējo dzimumu ir to grūtību pamatā, kas kavē cilvēku atdoties pilnīgi, rīkoties spontāni, uzticēties seksuālajam partnerim tūlītējā un tiesā fiziskā tuvībā. Ja seksuāli bremzēts cilvēks spēj atbrīvoties no bailēm vai naida un tātad iegūst spēju mīlēt, viņa vai viņas seksuālās problēmas ir atrisinātas. Ja nespēj, tad nelīdzēs arī seksuālās metodikas apjomīgās zināsanas.
Lai gan psihoanalītiskās terapijas fakti liecina par minētā uzskata maldīgumu (it kā seksuālā laime un mīlestība rodas, pateicoties pareizas seksuālās metodikas zināsanām), pamatideja, ka mīlestība ir savstarpēja seksuālā apmierinājuma sekas, lielā mērā ir attīstījusies Freida teoriju ietekmē. Freida uztverē mīlestība būtībā bija seksuāla rakstura parādība. "Cilvēks, pieredzes rezultātā atklājis, ka seksuālā (dzimum-) mīlestība sniedz viņam vislielāko apmierinājumu, faktiski kļūstot par visas laimes prototipu, drosi vien tādējādi tika mudināts turpmāk meklēt so laimi pa seksuālo attiecību ceļu, izvirzīt dzimuma erotiku par savas dzīves centrālo jautājumu."* Brāļa mīlestības pārdzīvojumu
* Freud S. Abrifi der Psychoanalyse und das Unbehagen in der Kultur. - F.a.M, 1955. - S. 136.
Freids uzskatīja par seksuālo tieksmju rezultātu, kura seksuālais instinkts tiek pārvērsts impulsā ar "aizliegtu mērķi". "Mīlestība ar aizliegtu mērķi sākotnēji patiesām bija pārpilna ar juteklisku mīlu - un cilvēka zemapziņā tāda tā ir vēl aizvien."* Ja runājam par saplūsanas, vienotības sajūtu ("Okeāna sajūtu"), kas ir mistiskās pieredzes būtība un pamats visspēcīgākajam savienosanās pārdzīvojumam ar otru cilvēku vai ar saviem līdzcilvēkiem, Freids to interpretēja kā patoloģisku parādību, kā virzīsanos atpakaļ uz "neierobezotā narcisma"** agrīno stāvokli.
Freida uztverē tikai soli tālāk atrodas mīlestība kā savā būtībā iracionāla parādība. Viņaprāt, iracionālā mīlestība neatsķiras no mīlestības kā nobriedusas personības izpausmes. Savā rakstā par transferento mīlestību*** viņs uzsvēra, ka tā būtībā neatsķiras no normālās mīlestības fenomena. Iemīlēsanās vienmēr atrodas uz nenormālības robezas, to vienmēr pavada aklums pret realitāti, obligātuma princips, un tā ir aiziesana no bērnības laika mīlestības objektiem. Mīlestība kā racionāla parādība, kā brieduma augstākā pakāpe nebija Freida pētījumu objekts, jo reāli tā nepastāvēja.
Tomēr būtu nepareizi pārvērtēt Freida ideju ietekmi uz vispārējo prieksstatu, ka mīlestība ir seksuālās pievilcības rezultāts vai, pareizāk, ka tā ir seksuālais apmierinājums, kas atspoguļots apzinātajā jūtu pasaulē. Būtībā cēloņsakarība noris pretējā virzienā. Freida idejas daļēji ietekmēja deviņpadsmitā gadsimta gars; daļēji tās ieguva popularitāti, pateicoties Pirmā pasaules kara pēckara gadu valdosajam noskaņojumam. Dazi no sādiem
* Freud S. Abrifi der Psychoanalyse... - 138. Ipp. ** Turpat. - 101.lpp.
*** Freud S. Gesammelte Werke. - Bd. X. -
faktoriem, kas ietekmēja gan sabiedrības, gan Freida uzskatus, bija, pirmkārt, reakcija uz Viktorijas laikmeta stingrajiem liku-ŗ miem. Otrs faktors, kas ietekmēja Freida teoriju, meklējams valdosajā prieksstatā par cilvēku, prieksstatā, kas pamatojās uz kapitālisma struktūru. Lai pierādītu, ka kapitālisms atbilst cilvēka dabiskajām vajadzībām, vajadzēja parādīt, ka cilvēka dabā ir sacensties un ka viņā kūsā naids. Kamēr ekonomisti to "pierādīja", atsaucoties uz ekonomisko ienākumu nepiesātināmo vēlēsanos, darvinisti - atsaucoties uz bioloģisko likumu par dabisko izlasi, Freids nonāca pie tā pasa rezultāta, pieņemot, ka vīrieti vada nebeidzama vēlēsanās gūt seksuālu uzvaru pār visām sievietēm un ka vienīgi sabiedrības spiediens neļauj cilvēkam rīkoties tā, kā viņs vēlas. Rezultātā cilvēki ir neizbēgami skaudīgi, un sī savstarpējā skaudība un sacensība turpināsies pat tad, kad visi veicinosie sociālie un ekonomiskie cēloņi izzudīs.*
Visbeidzot Freida uzskatus lielā mērā ietekmēja deviņpadsmitajā gadsimtā valdosais materiālisma paveids, uzskats, ka visu garīgo parādību substrāts ir rodams fizioloģiskajās parādībās. No sī viedokļa Freids izskaidroja mīlestību, naidu, godkāri, skaudību kā seksuālā instinkta daudzveidīgo formu neskaitāmos rezultātus. Viņs nesaprata, ka pamatrealitāte meklējama cilvēka eksistences veselumā, pirmkārt, cilvēciskajā stāvoklī, kas kopīgs visiem cilvēkiem, un, otrkārt, dzīves pieredzē, kuru nosaka sabiedrības specifiskā struktūra. (Izsķiroso soli pēc sī materiālisma paveida spēra Markss savā "vēsturiskajā materiālismā", kurā nevis ķermenis vai instinkts, kā, piemēram, nepie-
* Vienīgais Freida skolnieks, kurs nekad nenovērsās no sava skolotāja, bet kurs tomēr savas dzīves pēdējos gados mainīja uzskatus par mīlestību, bija Sāndors Ferenci. Spīdosu diskusiju par so tēmu jūs atradīsit Izetes de Forestes darbā "Mīlestības ieraugs" (Ņujorka, 1954).
ciesamiba pēc pārtikas vai īpasuma, der par atslēgu cilvēka izpratnei, bet gan kopējais cilvēka dzīves process, viņa "dzīves pieredze".) Saskaņā ar Freidu visu instinktīvo vēlmju pilnīgs un nebremzēts apmierinājums sniedz garīgo veselību un laimi. Taču acīm redzami klīniski fakti liecina par to, ka vīriesi - un sievietes -, kas velta savu dzīvi neierobezotai seksuālo vēlmju apmierināsanai, negūst laimi un ļoti biezi cies no spēcīgiem neirotiskiem konfliktiem vai to simptomiem. Visu instinktīvo vajadzību pilnīgs apmierinājums ne tikai nav laimes pamats, tas pat negarantē veselību. Freida ideja varēja gūt popularitāti vienīgi laika posmā pēc Pirmā pasaules kara, pateicoties izmaiņām kapitālisma raksturā, sākot no pasiznīcināsanās kā ekonomiskās veiksmes līdzekļa un beidzot ar patērēsanu kā bāzi aizvien augosam tirgum un kā galveno mierinājumu nemierīgajam automatizētajam indivīdam. Tendence neatlikt uz vēlāku laiku jebkuras vēlmes apmierinājumu kļuva par galveno tendenci seksa jomā, kā arī visā materiālā patēriņa jomā.
Ir interesanti salīdzināt Freida uzskatus, kas atbilst kapitālisma garam, kāds tas bija vēl nesalauzts sī gadsimta sākumā, ar vienu no visizcilākajiem mūsdienu psihoanalītiķiem, ar nelaiķa H. S. Salivana teorētiskajiem uzskatiem. Salivana psihoanalītiskajā sistēmā atsķirībā no Freida sistēmas mēs atrodam seksualitātes un mīlestības striktu nodalījumu.
Ko nozīmē mīlestība un tuvība Salivana uztverē? "Intimitāte ir tāda situācija, kurā iesaistīti divi cilvēki un kura pieļauj visu personīgās vērtības sastāvdaļu legalizēsanu. Personīgās vērtības legalizēsana pieprasa tādas attiecības, kuras es saucu par sadarbību, ar to es domāju skaidri formulētu cilvēka izturēsanās modeli attiecībā pret otra cilvēka paustajām vajadzībām, meklējot aizvien identiskākus - tas ir, aizvien līdzvērtīgākus savstarpējus apmierinājumus - un veicot aizvien līdzīgākas
drosības operācijas."* Ja mēs atbrīvojam Salivana apgalvojumu no sarezģītā valodas ietērpa, tad mīlestības būtība atklājas sadarbības situācijā, kurā divi cilvēki jūt: "Mēs spēlējam saskaņā ar spēles noteikumiem, lai saglabātu mūsu prestiza, pārākuma un vērtības sajūtu."**
Kā Freida mīlestības koncepcija ir patriarhālā vīriesa pieredzes apraksts deviņpadsmitā gadsimta kapitālisma valodā, tā Salivana apraksts attiecināms uz divdesmitā gadsimta atsvesinātās merkantilās personības pieredzi. Tas ir apraksts par "egoismu a deux, par diviem cilvēkiem, kas apvieno savas intereses un kopīgi nostājas pret naidīgo un atsvesināto pasauli. Faktiski viņa tuvības definīcija ir attiecināma uz jebkuras brigādes izjūtām, kurā notiek sadarbība un kurā ikviens "izturas saskaņā ar otra cilvēka paustajām vajadzībām kopīgu mērķu meklējumos". (Svarīgi, ka Salivans seit runā par paustajām vajadzībām, lai gan par mīlestību jau nu vismazāk varētu teikt, ka tā ietver sevī reakciju uz nepaustām vajadzībām divu cilvēku starpā.)
Mīlestība kā savstarpējs seksuāls apmierinājums un mīlestība kā "brigādes darbs", kā osta, kur paglābties no vientulības, ir mīlestības - sociāli modelētas mīlestības patoloģijas - divas "normālas" sairsanas formas mūsdienu Rietumu sabiedrībā. Pastāv daudzas patoloģiskās mīlestības individualizētās
* Sullivan H. S. The Interpersonal Theory of Psychiatry. - 246. lpp. Jāatzīmē, ka, lai gan Salivans dod so definīciju sakarā ar pusaudzu centieniem, viņs runā par tiem kā par apvienojosām tendencēm, kuras izpauzas pusaudza gados "un kuras pēc tam, kad tās ir pilnīgi izveidojusās, mēs saucam par mīlestību". Viņs apgalvo, ka sī mīlestība pusaudza gados "pārstāv sākumu kaut kam tādam, kas ļoti līdzinās pilnīgi uzplaukusai, psihiatrijā definētai mīlestībai".
** Sullivan H. S. Turpat. Vēl kādā Salivana mīlestības definīcijā teikts, ka mīlestība sākas tad, kad cilvēks uztver otra cilvēka vajadzības tikpat svarīgas kā savējās, tirgosanās aspekts te ir mazāk uzkrītoss nekā minētajā formulējumā.
formas, kuru sekas ir apzinātas ciesanas un kuras psihiatri un aizvien lielāks nespeciālistu skaits uzskata par neirotiskām.
Dazas no biezāk sastopamajām formām īsumā aprakstītas sādos piemēros.
Neirotiskās mīlestības pamatnosacījums slēpjas faktā, ka viens vai abi "mīlētāji" aizvien vēl ir pieķērusies savu vecāku tēliem un pārnes savā pieaugusa cilvēka dzīvē tās jūtas, cerības un bailes, kuras reiz lolojusi pret tēvu vai māti, vai savu iemīļoto; sie cilvēki vispār nekad nav atbrīvojusies no bērnisķīgo attiecību modeļa un meklē so modeli pieaugusa cilvēka dzīves emocionālajās prasībās. Sajos gadījumos cilvēks emocionāli palicis divgadīga, piecgadīga vai divpadsmitgadīga bērna līmenī, kamēr intelektuāli un sociāli viņs atrodas sava hronoloģiskā vecuma līmenī. Smagākos gadījumos sis emocionālā brieduma trūkums izraisa traucējumus viņa sabiedriski lietderīgajā darbā; mazāk nopietnos gadījumos konflikts aprobezojas ar personisko attiecību intīmo jomu.
Sakarā ar ieprieksējo diskusiju par personību, kas orientēta uz māti vai tēvu, nākamais piemērs par sādu neirotiskās mīlestības attiecību paveidu, kas sodien tik biezi sastopams, stāsta par vīriesiem, kuri savā emocionālajā attīstībā ir apstājusies bērna mīlestības līmenī pret māti. Tie ir vīriesi, kas nekad nav tikusi sķirti no mātes. Sie vīriesi vēl aizvien jūtas kā bērni; viņi vēlas mātes aizbildniecību, siltumu, rūpes un apbrīnu; viņi vēlas mātes beznosacījuma mīlestību, mīlestību, kura tiek dāvāta vienīgi tādēļ, ka tā viņiem vajadzīga, ka viņi ir mātes bērni, ka viņi ir bezpalīdzīgi. Sādi vīriesi biezi vien ir samērā simpātiski un apburosi, ja viņi mēģina izraisīt sievietes mīlestību, pat vēl pēc tam, kad viņiem tas ir izdevies. Taču viņu attieksme pret sievieti (tāpat kā faktiski pret visiem pārējiem cilvēkiem) paliek virspusēja un bezatbildīga. Viņu mērķis ir būt mīlētiem, nevis mīlēt. Sā tipa vīriesos parasti ir krietni daudz iedomības, vairāk vai
mazāk slēptas grandiozas idejas. Ja viņi ir atradusi īsto sievieti, viņi jūtas drosi kā pasaules valdnieki un spēj būt ļoti patīkami un apburosi, un tiesi sī iemesla dēļ minētie vīriesi tik biezi ir neuzticami. Tomēr, kad pēc kāda laika sieviete vairs nedzīvo saskaņā ar viņa fantastiskajām cerībām, sāk rasties konflikti un aizvainojumi. Ja sieviete viņu pastāvīgi neapbrīno, ja viņa izvirza pretenzijas attiecībā pret savu dzīvi, ja viņa pati vēlas būt mīlēta un sargāta un ārkārtējos gadījumos viņa nevēlas piedot viņam mīlas sakarus ar citām sievietēm (vai pat izrādīt par tām apbrīnas pilnu interesi), tad vīrietis jūtas dziļi aizvainots un vīlies un racionāli izskaidro sīs izjūtas ar domu, ka sieviete "viņu nemīl, ir patmīlīga vai valdonīga". Viss, kā pietrūkst mīlosai mātei attieksmē pret burvīgu bērnu, tiek uztverts kā mīlestības trūkuma pierādījums. Sie vīriesi parasti jauc savas simpātijas, savu vēlēsanos patikt ar patiesu mīlestību un tādējādi nāk pie secinājuma, ka pret viņiem izturas netaisni; viņi iedomājas, ka ir lieli mīlētāji, un skaļi sūdzas par savu mīlas partneru nepateicību.
Tikai retos gadījumos sāds uz māti orientēts cilvēks spēj funkcionēt bez spēcīgām nesaskaņām. Ja māte viņu mīlējusi "pārāk aizbildnieciski" (varbūt valdonīgi, tomēr ne iznīcinosi), ja viņs atrod tādu pasu mātes tipa sievu, ja viņa īpasā apdāvinātība un talanti ļauj viņam izmantot savu sarmu un tikt apbrīnotam (kā dazreiz notiek ar veiksmīgiem politiķiem), tad viņs ir sabiedriski "labi pielāgojies", lai gan nekad nesasniedz augstāku brieduma pakāpi. Taču mazāk labvēlīgos apstākļos - tādi, protams, ir novērojami biezāk - viņa intīmā, ja ne sabiedriskā dzīve būs nopietna vilsanās; radīsies konflikti un biezi vien stiprs nemiers un depresija, kad sī tipa personība tiks atstāta viena.
Vēl smagākas patoloģijas gadījumā pieķersanās mātei ir vēl dziļāka un nesaprātīgāka. Sajā līmenī pastāv vēlēsanās, tēlaini izsakoties, nevis atgriezties mātes sargājosajās rokās
vai pie viņas dāsnas krūts, bet viņas visu pieņemosajā un visu iznicinosajā klēpī. Ja saprāts liek izaugt no klēpja pasaulē, tad smaga garīgā slimība vilina atpakaļ klēpī, vedina būt iesūktam tajā - un tas nozīmē tikt atrautam no dzīves. Sāda veida piesaistīsana parasti novērojama tajos gadījumos, kad mātes izturas pret saviem bērniem aprijosi un iznīcinosi. Dazreiz mīlestības, dazreiz pienākuma vārdā viņas grib paturēt bērnu, pusaudzi, vīrieti sevī; viņs nespētu elpot citādi, vienīgi caur māti; viņs nespētu mīlēt citādi, vienīgi virspusēju dzimumattiecību līmenī, - pazemojot visas pārējās sievietes; viņs nespētu būt brīvs un neatkarīgs citādi, vienīgi kā mūzīgais kroplis vai noziedznieks.
Sāds iznīcinosais un aprijosais ir mātes tēla negatīvais aspekts. Māte spēj dot dzīvību, un viņa spēj atņemt dzīvību. Viņa ir tā, kas atmodina, un tā, kas iznīcina; viņa spēj radīt mīlestības brīnumus - un neviens nespēj ievainot sāpīgāk par viņu. Reliģiskajos tēlos (tādos kā indusu dieviete Kali) un sapņu simbolikā biezi var atrast divus pretējus mātes aspektus.
Citāda neirotiskās patoloģijas forma sastopama tādos gadījumos, kad galvenā ir pieķersanās tēvam.
Sāds gadījums novērojams, ja vīrietim ir auksta un norobezojusies māte, bet tēvs (daļēji pateicoties sievas vēsumam) koncentrē visu savu mīlestību un interesi pret dēlu. Viņs ir "labs tēvs", tomēr vienlaikus autoritārs. Ja viņs ir apmierināts ar dēla uzvedību, viņs to paslavē, dod dāvanas, ir sirsnīgs. Ja dēls viņu neapmierina, viņs attālinās vai rājas. Dēls, kuram tēva mīlestība ir vienīgais, kas viņam pieder, verdziski pieķeras tēvam. Viņa vienīgais dzīves mērķis ir izdabāt tēvam - un, ja viņam tas izdodas, viņs jūtas laimīgs, dross un apmierināts. Bet, ja viņs kļūdās, ja viņam neveicas vai neizdodas apmierināt tēvu, viņs jūtas sīks, nemīlēts un atstumts. Vēlākā dzīvē tāds cilvēks centīsies atrast tēva tēlu, kuram viņs pieķersies līdzīgā veidā.
Visa viņa dzīve kļūs par kāpumu un kritumu virkni, atkarība no tā, vai viņam ir izdevies gūt tēva uzslavu vai ne. Tādiem cilvēkiem biezi ir ļoti veiksmīga sabiedriskā karjera. Viņi ir apzinīgi, uzticami, enerģiski - ar noteikumu, ka viņu izvēlētais tēva tēls saprot, kā ar viņiem apieties. Taču savās attiecībās ar sievietēm viņi saglabā norobezotību un distanci. Sievietei viņu acīs nav centrālā loma; parasti viņi izturas pret to ar vieglu nicinājumu, ko biezi maskē ar tādām kā tēvisķām rūpēm par mazu meiteni. Sākumā viņi varbūt spēj ietekmēt sievieti ar savu vīrisķību, taču sagādā aizvien pieaugosu vilsanos, kad sieviete, ar kuru viņi apprecas, atklāj, ka viņai lemts spēlēt otro vijoli blakus tēva tēlam, kurs saglabā savu pārākumu jebkurā laulātā drauga dzīves brīdī; tas ir, ja vien sieviete nesaglabā mīlestību pret savu tēvu, tādējādi juzdamās laimīga ar vīru, kas izturas pret viņu kā pret kaprīzu bērnu.
Komplicētāks ir tāds neirotisko traucējumu paveids mīlestībā, kas balstās uz cita veida vecāku attiecībām, - kad vecāki nemīl viens otru, bet ir pārāk savaldīgi, lai strīdētos vai ārēji izrādītu kādas neapmierinātības pazīmes. Tajā pasā laikā atsvesinātība novērs arī spontānu izturēsanos attiecībās ar bērniem. Maza meitene dzīvo "pareizā" atmosfērā, taču tajā nekad nav iespējamas sirsnīgas attiecības ar tēvu vai māti, un tāpēc meitene jūtas apjukusi un nobijusies. Viņa nekad nav īsti drosa par to, ko vecāki jūt vai par ko domā; atmosfērā pastāvīgi jūtams neziņas, noslēpumainības elements. Rezultātā meitene ievelkas savā pasaulē, kļūst sapņaina, norobezojas un sādu pasu attieksmi saglabā vēlāk savās mīlestības attiecībās.
Vēlāk sī ierausanās sevī kļūst par iemeslu spēcīgam satraukumam, nedrosības sajūtai un biezi noved pie mazohistiskām tieksmēm, vienīgā veida, kā gūt spēcīgu pārdzīvojumu. Biezi vien tādām sievietēm labāk patīk, ka vīrs rīko skandālu un kliedz nekā izturas normāli un saprātīgi, jo tas vismaz noņem vi-
ņām sprieguma un baiļu nastu; nereti viņas neapzināti izaicina uz sādu uzvedību, lai izbeigtu jūtu neitralitātes mokoso neziņu.
Pārējās biezāk sastopamās iracionālās mīlestības formas ir aprakstītas nākamajās nodaļās, neanalizējot tos īpasos faktorus, kuri ir bērnības perioda attīstības pamatā.
Pseidomīlestības formu, kas nereti tiek novērota un biezi baudīta (vēl biezāk attēlota kinofilmās un stāstos) kā "lielā mīlestība", sauc par elku mīlestību. Ja cilvēks nav sasniedzis tādu līmeni, kurā viņs apzinās savu esamību, savu Es, kas sakņojas pasa spēju produktīvā atklāsmē, viņs tiecas "padarīt par elku" mīļoto cilvēku. Viņs ir atsvesinājies pats no savām spējām un ieprojicējis tās mīļotajā cilvēkā, kurs tiek dievināts kā summum bonum, visas mīlestības, visas gaismas, visas svētlaimes nesējs. Sajā procesā viņs sev atņem visu spēka apziņu un tā vietā, lai atrastu, pazaudē sevi iemīļotajā. Tā kā neviens cilvēks nevar ilgi dzīvot saskaņā ar savas pielūdzējas (vai pielūdzēja) cerībām, vilsanās ir neizbēgama, un kā glābiņs tiek meklēts jauns elks, dazreiz kā apburtā lokā. Sāda veida elku mīlestībai sākumā ir raksturīga jūtu intensitāte un pēksņums. So elku mīlestību biezi attēlo kā patiesu lielu mīlestību; un, lai gan ar to labprāt raksturo mīlestības intensitāti un dziļumu, tā tomēr norāda vienīgi uz dievinātāja izsalkumu un izmisumu. Nav noslēpums, ka nereti divi cilvēki savstarpēji viens otru dievina, un tas dazreiz, ārkārtējos gadījumos, izskatās pēc folie a deux*.
Vēl viena pseidomīlestības forma ir tā sauktā "sentimentālā mīlestība". Tās būtība meklējama faktā, ka mīlestība tiek pārdzīvota vienīgi fantāzijā, nevis pasreizējās attiecībās ar otru, reālu cilvēku. Sā mīlestības tipa visizplatītākā forma ir mīlestību aizstājosais apmierinājums, ko gūs kinofilmu, zurnālu mīlas stāstu un mīlas dziesmu patērētājs. Visas mīlestības, vienotības
* Muļķība divatā. (Franču vai.)
un tuvības nepiepildītas velēsanas rod apmierinājumu, patērējot sos produktus. Vīrietis un sieviete, kuri attiecībā pret saviem laulātajiem draugiem nav spējīgi izurbties cauri atsķirtības sienai, ir aizkustināti līdz asarām, piedaloties uz ekrāna attēlotā pāra laimīgajā vai nelaimīgajā mīlas stāstā. Daudziem pāriem sī ekrāna romānu vērosana ir vienīgā iespēja izbaudīt mīlestību - nevis vienam pret otru, bet kopīgi, kā citu cilvēku "mīlestības" skatītājiem. Tikmēr, kamēr mīlestība ir sapnis dienas laikā, viņi var piedalīties; tiklīdz lieta nonāk līdz divu reālu cilvēku attiecībām - viņi ir kā sasalusi.
Vēl viens sentimentālās mīlas aspekts ir mīlestības abstra-hēsanās laikā. Kādu pāri var dziļi aizkustināt atmiņas par pagājuso mīlestību, lai gan toreiz, kad pagātne bija tagadne, nekādas mīlestības nebija, - vai arī fantazēsana par mīlestību nākotnē. Cik daudzi saderināti vai tikko apprecējusies pāri sapņo, ka nākotnē viņus pārņems mīlestības svētlaime, kaut gan jau attiecīgajā dzīves brīdī viņi sāk viens otram apnikt! Sī tendence atbilst vispārējai attieksmei, kas raksturīga mūsdienu cilvēkam. Viņs dzīvo pagātnē vai nākotnē, tikai ne tagadnē. Viņs vai nu sentimentāli sapņo par savu bērnību vai māti, vai arī lolo laimes sapņus par nākotni. Neatkarīgi no tā, vai mīlestība tiek aizstāta ar piedalīsanos citu cilvēku fiktīvajos pārdzīvojumos vai arī tā tiek aizbīdīta no tagadnes uz pagātni vai nākotni, sī abstrahētā un atsvesinātā mīlestības forma kalpo kā opijs, kas remdē dzīves īstenības, indivīda vientulības un atsķirtības izraisītās sāpes.
Vēl viena neirotiskās mīlestības forma ir projekcijas mehānismu izmantosana, kas palīdz nedomāt par savām problēmām, bet gan interesēties par "mīļotā" cilvēka trūkumiem un vājībām. No sī viedokļa indivīdi ļoti biezi izturas tāpat kā grupas, nācijas vai reliģijas. Viņi smalki novērtē pat niecīgus otra cilvēka trūkumus un svētlaimē aizmirst par savējiem - vienmēr aizņemti, censoties vainot vai pārveidot otru. Ja tā dara abi - un tā gadās
visai biezi ■-, mīlestības attiecības tiek
savstarpēja projekcijā. Ja es esmu valdonīgs vai neizlēmīgs, vai nepiesātināms, es vainoju savu partneri, un atkarībā no sava rakstura es vēlos vai nu izārstēt viņu, vai sodīt. Otrs cilvēks dara to pasu - un tādā veidā abi veiksmīgi aizmirst par savām problēmām, bet līdz ar to viņiem neizdodas veikt pasākumus, kas palīdzētu sevi pilnveidot.
Vēl viena projekcijas forma ir savu problēmu uzprojicesana bērniem. Pirmkārt, sāda projicēsana nereti notiek bērnu labklājības vārdā. Sādos gadījumos ilgas pēc bērniem galvenokārt ir savas eksistences problēmas uzprojicesana bērnu eksistences problēmai. Kad cilvēks saprot, ka viņs nav spējīgs piesķirt jēgu pats savai dzīvei, viņs mēģina rast tai jēgu savu bērnu dzīvē. Taču sie centieni ir lemti neveiksmei gan attiecībā pret sevi, gan pret bērniem. Pirmajā gadījumā tāpēc, ka vienīgi katrs pats var atrisināt savu eksistences problēmu, nevis aizbildnis; otrajā gadījumā tāpēc, ka cilvēkam trūkst tiesi to īpasību, kas nepieciesamas, lai vadītu bērnus savas atbildes meklējumos. Bērni kalpo projekcijas mērķiem arī tad, kad jāsķir nelaimīga laulība. Vecāku spēcīgākais arguments tādā situācijā ir: viņi nedrīkst sķirties, lai neatņemtu bērniem saliedētas ģimenes svētību. Jebkuri dziļāki pētījumu tomēr pierāda, ka sprieguma un nelaimes gaisotne "saliedētajā ģimenē" ir vēl nelabvēlīgāka kā atklāta sķirsanās - tā vismaz māca viņiem, ka cilvēks ir spējīgs pārtraukt neciesamu situāciju ar drosmīgu lēmumu.
Seit jāmin vēl kāda biezi sastopama kļūda. Konkrēti - ilūzija, ka mīlestība katrā ziņā nozīmē konflikta trūkumu. Tāpat kā cilvēki parasti uzskata, ka no sāpēm un bēdām par katru cenu jāizvairās, tā viņi tic, ka mīlestība nozīmē jebkāda konflikta trūkumu. Sīs idejas cēloņus viņi rod tajā apstāklī, ka cīņas, kas norisinās visapkārt, viņiem sķiet vienīgi kā destruktīvi savstarpēji sakari, kas nenes labumu nevienai no iesaistītajām
pusēm. Taču patiesais cēlonis slēpjas tajā apstākli, ka vairākumam cilvēku sie "konflikti" patiesībā ir mēģinājumi izvairīties no īstajiem konfliktiem. Tās ir nesaprasanās par mazsvarīgām vai ārisķīgām lietām, kas būtībā neļauj sevi noskaidrot vai atrisināt, īsti konflikti divu cilvēku starpā, tie, kas nekalpo maskēsanās vai projicēsanas nolūkiem, bet tiek pārdzīvoti ieksējās esamības dziļumos, nav destruktīvi. Tie noved pie ap-skaidrotības, tie izraisa katarsi, kuras rezultātā abi cilvēki top gudrāki un stiprāki. Tas vēlreiz apstiprina ieprieksrunāto.
Mīlestība ir iespējama tikai tad, kad divi cilvēki savstarpēji sazinās viens ar otru no savas esamības, tātad ja katrs no viņiem pārdzīvo sevi savas esamības centrā. Vienīgi sajā "centra pārdzīvojumā" meklējama cilvēciskā būtība, vienīgi seit ir dzīvība, vienīgi seit ir mīlestības pamats. Sādi pārdzīvota mīlestība ir nepārtraukts izaicinājums, tā nav vieta atpūtai, bet gan kustība, augsana, kopīga strādāsana; pat tas, vai pastāv harmonija vai konflikts, prieks vai skumjas, ir otrsķirīgi attiecībā pret to fundamentālo faktu, ka divi cilvēki izjūt sevi savas esamības dziļumos, ka viņi ir savstarpēji vienoti sevī, nevis bēgot no sevis. Ir tikai viens pierādījums mīlestības esamībai: attiecību dziļums un katras ieinteresētās personas dzīvīgums un spēks; sis ir tas auglis, pēc kura var pazīt mīlestību.
Kā roboti nespēj mīlēt viens otru, tā viņi nespēj mīlēt Dievu. Dieva mīlestības izirsana ir sasniegusi tos pasus apjomus, ko cilvēkmīlestības izirsana. Sis fakts ir kliedzosā pretrunā ar ideju, ka sajā laikmetā mēs pārdzīvojam reliģijas atdzimsanu. Nekas nevar būt tālāk no patiesības kā sāds apgalvojums. Mēs esam liecinieki (lai gan pastāv izņēmumi) atpakaļvirzībai uz elkdievības koncepciju un Dieva mīlestības pārveidosanu tādās attiecībās, kas noderētu atsvesināta rakstura struktūrai. Atpakaļvirzība uz elkdievības koncepciju ir acīm redzama. Cilvēki ir satraukti, bez principiem, bez ticības, viņiem nav mērķa, vienīgi tas, ka
jāiet uz prieksu; tātad viņi vel aizvien turpina būt bērni cerība, ka tēvs vai māte nāks palīgā, kad palīdzība būs nepieciesama.
Tiesa, reliģiskajās kultūrās, piemēram, viduslaikos, vidusmēra cilvēks arī uzlūkoja Dievu kā gādīgs tēvs vai māte. Tomēr vienlaikus viņs uztvēra Dievu arī nopietnāk, tajā nozīmē, ka viņa dzīves augstākais mērķis bija dzīvot saskaņā ar Dieva principiem, padarīt "pestīsanu" par augstāko uzdevumu, kuram pakārtota visa pārējā darbosanās. Sodien nekas tamlīdzīgs nepastāv. Ikdienas dzīve ir strikti nodalīta no jebkādām reliģiskajām vērtībām. Tā tiek veltīta centieniem pēc materiālajām ērtībām un veiksmes personību tirgū. Mūsu laicīgās pūles celtas uz vienaldzības un egoisma principiem (pēdējo biezi vien marķē kā "individuālismu" vai "individuālo iniciatīvu"). Patiesi reliģiozu kultūru cilvēku var salīdzināt ar astoņgadīgu bērnu, kuram vajadzīgs tēvs, kas palīdz, bet kas jau sāk piemērot tēva mācības un principus savā dzīvē. Laicīgais cilvēks ir kā trīsgadīgs bērns, kas raud un sauc tēvu, tiklīdz tas viņam vajadzīgs, bet citādi spēlējas pats savā nodabā.
Sajā aspektā, būdami infantilā atkarībā no antropomorfiskā Dieva tēla, nepārveidodami dzīvi saskaņā ar Dieva principiem, mēs esam tuvāk elkdievības ciltij nekā viduslaiku reliģijas kultūrai. Citā aspektā mūsu reliģijā parādās jaunas pazīmes, kas ir raksturīgas vienīgi modernajai Rietumu kapitālistiskajai sabiedrībai. Es atsauksos uz saviem apgalvojumiem sīs grāmatas ieprieksējā nodaļā. Mūsdienu cilvēks ir pārvērtis sevi precē; viņs uzskata savu dzīves enerģiju par ieguldījumu, ar kura palīdzību iespējams gūt vislielākos labumus atkarībā no sabiedriskā stāvokļa un situācijas personību tirgū. Viņs ir atsvesinājies no sevis, no saviem līdzcilvēkiem un no dabas. Viņa galvenais mērķis ir savu prasmju, zināsanu un sevis pasa, savas "personības paketes" izdevīga apmaiņa pret citām, tikpat mērķtiecīgām "paketēm" godīgās un izdevīgās derībās. Dzīvei
nav cita mērķa ka vien kustība, nav cita principa ka vien godīgs tirgus, nav cita prieka kā vien patērēsana.
Ko varētu nozīmēt Dieva jēdziens sādos apstākļos? Tā sākotnējā reliģiskā nozīme ir pārveidota tādā nozīmē, kas būtu piemērota atsvesinātajai veiksmes kultūrai. Nesenajā reliģijas atdzimsanas procesā ticība Dievam ir pārvērsta psiholoģijas līdzeklī, kas palīdz labāk piemēroties konkurences cīņai.
Reliģija biedrojas ar autogēno treniņu un psihoterapiju, lai palīdzētu cilvēkam viņa lietisķajos darījumos. Divdesmitajos gados vēl neviens nepiesauca Dievu ar nolūku "pilnveidot savu personību". 1936. gadā izdotais Deila Kārnegija bestsellers "Kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem" palika strikti laicīgā līmenī. To pasu funkciju, kuru Kārnegija grāmata pildīja toreiz, sodien veic mūsu laika izcilākais bestsellers "Pozitīvās domāsanas spēks", kuru sarakstījis garīdznieks N. V. Pīls. Sajā grāmatā pat netiek diskutēts, vai mūsu valdosā interese par veiksmi ir saskaņā ar monoteistiskās reliģijas garu. Tiesi otrādi, sis augstākais mērķis nekad netiek apsaubīts, bet ticību Dievam un lūgsanas iesaka kā līdzekli, lai stiprinātu cilvēka spējas būt veiksmīgam. Tāpat kā mūsdienu psihiatri iesaka gādāt par strādājoso laimi, lai viņi būtu patīkamāki saskarē ar klientiem, tā dazi mācītāji rekomendē Dieva mīlestību veiksmes vairosanai. Sakāmvārds "Lai Dievs stāv tev klāt" nozīmē vēlējumu, lai Dievs stāv klāt biznesa lietās, nevis lai cilvēks savienotos ar viņu mīlestībā, taisnības un patiesības meklējumos. Kā brāļu mīlestība tika aizstāta ar bezpersonisku godīgumu, tā Dievs tika pārvērsts par attālinātu Visuma Asociācijas Ģenerāldirektoru; jūs zināt, ka viņs tur ir, viņs ir diriģents (lai gan iespējams, ka orķestris spēlētu arī bez viņa), jūs viņu nekad neredzat, bet atzīstat viņa virsvadību, kamēr pats "spēlējat savu vijoli".
|
